ienakusi, bija telpas viena gala. Ta bija daudz mazaka neka areja halle. Talakaja gala apmeram pedu virs gridas pacelas paaugstinajums. Cetras vietas tiesi no gridas, skiet, izvietoti uz labu laimi, slejas uz augsu divas pedas augsti kupolveida prieksmeti ar rievotiem saniem; tie atgadinaja otradi apgrieztas galerta blodas. Prieksmeti bija gatavoti no kada gaisa akmens; Krugers, nostajies starp sienu un vienu no prieksmetiem, atsperas un tik tikko speja to izkustinat no vietas. Prieksmetu uzdevums nebija saprotams. Citu mebelu funkcijas skita vieglak izskaidrojamas. Telpa vel bija kads metala prieksmets, kuru varetu saukt par skapiti ar atvilktnem, un viena siena iebuveta obsidiana plaksne, gluda ka stikls. Spogulis — ja tads bija prieksmeta uzdevums — pec lieluma un formas bija loti lidzigs «durvim». Skapisa vai diezin kadiem merkiem domata prieksmeta atvilktnes bija aizsautas ar vienkarsam bultam. Augseja atvilktne bija tuksa. Otra bija gandriz pilna ar metala rikiem, no kuriem puse bija domata neizprotamiem merkiem, kamer parejie itin labi varetu noderet rasesanai. Atvilktne atradas paris cirkulu, iedalas sadalita plaksnite ar taisnu malu, pusapla veida transportieris ar astonpadsmit dzili metala iegravetam galvenajam iedalam un vairaki darbariki, acimredzot gan griesanai, gan gravesanai. Uz vienu skalpelim lidzigu riku ar abpuseju asmeni un apmeram tris collas garu rokturi Nilss noradija Daram, ieteikdams panemt to lidzi; lidz sim abiormenietis, kops bija atklajis metala asinena prieksrocibas, tika lietojis galas griesanai Krugera nazi. Rokturis nebija seviski piemerots vina rokai, bet ari Nilsa naza spals nebija vinam parocigs, un sis vismaz vairak atbilda pec lieluma.
Turpinot telpas izpeti, vini atklaja, ka no sienas regojas lauka caurulites gals, kura skita esam sprausla. Krugers nosprieda, ka tas ir gazes radzins apgaismosanai, un tulit secinaja, ka pilsetas celtniekiem ir bijusas acis.
Paaugstinajuma telpas dibena bija divi sekli blodveida iedobumi, nepilnas cetras pedas diametra; tie varetu but bijusi vai nu pukupodi, vai vannas — ta vismaz iedomajas Krugers. Tomer, kad vins tuvojas sienai, skita, ka temperatura paaugstinas. Visu laiku mircis vienos sviedros, vins sakuma nebija par to gluzi dross, bet, pieskaries sienai, atrava roku, parsteiguma iekliegdamies, — sienas virsma bija kvelojosi karsta.
Dars tikai ar milzigu gribas piepuli paglabas no panikas. Vins negribeja nonakt saskare ar karstuma avotiem, vienalga kadiem — maksligiem vai dabiskiem, un tapec ar skubu atgriezas pie durvim, atstajot Krugeru vienu pasu pabeigt telpas izpeti. Tas prasija zinamu laiku, jo tiesi tad, kad Krugers nolema, ka vairak neka nav, ko apskatit, vins ieraudzija metala plaksni viena limeni ar gridu. Tikai kadu kvadrateollu liela plaksne skita pavisam neuzkritosa, tomer pec rupigas parbaudes atklajas pa parim mazu cauruminu netalu no katras malas.
Krugers piegaja pie atvilktnes ar rasesanas piederumiem, iznema cirkuli un, iespraudis ta adatas divos caurumos, beidzot plaksni pacela. Pec sis, jadoma, visai neparastas apiesanas metala nebija manama ne skrambina, kaut gan tai bridi sis fakts nepiesaistija Krugera uzmanibu.
Nilss ieraudzija vienigi blavu virsmu ar diviem nelieliem caurumiem. Vairakas sekundes klusedams verojis to, Krugers velreiz keras pie darba ar savu improvizeto sviru, un pec dazam minutem blava plaksne tika novietota blakus savam vacinam. Zem tas atradas tiesi tas, ko jauneklis bija gaidijis, — divas sudrabotas, ar melniem, elastigiem apvalkiem viena no otras atdalitas stieplites, kas stiepas uz metala caurulitem. Pat paturot prata svesas civilizacijas iespejas attistities pa citu celu, Krugers tomer bija gandriz pilnigi parliecinats, ka atklajis ietaisi, kas paredzeta elektriskas stravas pievadisanai jebkuram telpas iedzivotaju izveletam punktam. isi sakot, kontaktligzdu.
Nepareizi svilpodams kadu melodiju, Nilss nolukojas gan uz vadiem, gan caurules galu ar degli pie sienas, gan atkal uz vadiem. Tad vins atlika vieta vacinu un nomierinaja Daru, atstadams telpu.
Redzetais nebija iebaidijis Krugeru, tacu samulsinajis gan. Gluzi labi saglabajusies pilseta, bet bez neviena iedzivotaja; domajams, pamesta pavisam n sen, tomer iesniegusies okeana tik dzili, ka nevilsus jadoma par gadsimtiem ilgu zemes nosesanos; ar elektribas vadiem apgadatas majas, tomer apgaismotas ar gazi.
Dars nespeja izskaidrot sis pretrunas. Vins atzina drauga pamatotos argumentus visa, iznemot jautajumu par gazi un elektribu, kura gribeja dzirdet lietprateja viedokli. Krugers, cik labi prazdams, izskaidroja vinam lietas butibu, kamer vini atputas paena ekas priekstelpa. Tira paslaik atradas vistuvak planetai, un doties talak tikpat nebija iespejams. Dars bez grutibam saprata, ka gazes gaisma ir uguns paveids, un steigsus novirzija sarunu uz elektribu. Krugers nemaz necereja, ka sa jedziena skaidrosana varetu ko dot Daram, tapec bija jo patikamak parsteigts, atkladams, ka Dars, ka likas, var sekot domai pavisam labi. Protams, skaidrojums bija gars, bet, kad Tira atkal bija aizslidejusi aiz pakalniem, jauneklis bija pilnigi parliecinats, ka ticis saprasts.
Radas jautajums, kas viniem sai situacija butu darams. Krugers domaja, ka vislabakais butu apskatit vel vismaz vienu vai divas ekas, lai parliecinatos, vai jau redzeta ir tipiska; tad viniem butu vairak vai mazak apkopota informacija, kuru Dars varetu nodot savejiem. Iespeja, ka Krugers vares par to zinot savejiem, skita esam daudz neticamaka, tomer varbut sis zinasanas noderetu vinam pasam.
Daram bija radusas nopietnas problemas. Protams, vina interese bija pamodinata un, no vienas puses, vins gribetu uz sejieni atvest grupu savejo un varbut dazus skolotajus, lai vini uzzinatu kaut ko vairak par elektribu, kuru bija aprakstijis Krugers. Tai pasa laika nebija noliedzams, ka vins ir parkapis stingros un jau sen speka esosos likumus — ne tikai skolotaju paveles, bet ilgi pirms vina paaudzes gramatas ierakstitos —, kas aizliedz jebkadu saskari ar uguni. Nevareja but saubu, ka sis pilsetas celeji — vienalga, kas tie butu bijusi — nekad nebija dzirdejusi par tadiem likumiem. Ja Dars iesniegs izsmelosu zinojumu Ledus Cietoksni, kadas gan bus sekas — ekspedicija uz sejieni vai rajiens Daram? Protams, ta bija vina problema, un vins nevareja prasit padomu Krugeram. Cilveks acimredzot nekad nebija dzirdejis par so likumu, un vinu par to nevareja vainot; vina izcelsanas un dzives apstakli bijusi pavisam citadi.
Tomer tas, kas butu jadara ar ieguto informaciju, neka nevareja ietekmet vina tieksmi uzzinat vel vairak. Tapec vins lavas Krugera vadibai, un paris stundas abi pavadija, izpetot vel dazas celtnes.
Tas nebija cita citai lidzigakas ka majas kada Zemes pilseta, un neviena ari neatradas nekas seviski parsteidzoss. Ka skita, paradokss — gazes radzini un elektribas kontaktligzdas — bija visur; Dars piezimeja, ka caurulites atrodoties tikai iekstelpas, kamer elektribas kontakti biezak redzami priekstelpas un pat arejas sienas. Skita, it ka pilsetas iedzivotajiem butu bijis aizspriedums pret elektribas lietosanu apgaismosanai. Krugers nepiekrita Dara domam, ka vini neesot izgudrojusi elektrisko apgaismosanu. Pec jaunekla uzskatiem, katrs, kas spej radit drosu stravas avotu veselas pilsetas apgadei, spej radit ari kaut vai elektrisko loku. Varbut vinam bija taisniba.
Lai gan kops Tiras norietesanas nebija pagajis ilgs laiks, kamer vini petija pilsetu, pari tai parbraza vairaki perkona negaisi ar lietu. Kad abi nosprieda, ka redzets jau gana un laikam vajadzetu turpinat celu, vini pamanija nakam virsu vel vienu negaisu. Nebutu jau neiespejami turpinat celu ari lietu — Krugers parasti tik un ta bija cauri slapjs —, bet bija slikta redzamiba, tapec abi nolema nogaidit.
Tapat ka vairums ieprieksejo negaisu, ari sis neturpinajas ilgi, un driz vien debesis kluva gaisakas. Dars uzvela plecos saini, un vini devas lauka, lietum vel salcot. Lases plikskeja uz ietves tik skali, ka bija pagruti sarunaties, un udens straumites burbuloja pa slipo ielu bez notekam uz juras pusi. Varbut sis troksnis nelava Dara ausim uztvert bridinosas skanas. Vismaz ta vins velak apgalvoja.
Lai kads ari butu iemesls, neviens no abiem nemanija, ka vini vairs nav vieni, kamer piesardzigi paradijas uzbruceju grupa. Vinu celojums tika partraukts gan ar vardiem, gan darbiem. Vards bija: «Stat!», un par darbiem liecinaja bulta, kas atsitas pret ielas segumu viniem prieksa. Dars un Krugers, noprazdami, ka saviens nacis no augsas, atri parlaida acis tuvejo namu jumtiem, tomer nekur nemanija neko kustamies.
Vards tika teikts Dara valoda, tapec atbildeja vins, apdomigi atturedamies pacelt savu saujamstopu.
— Ko jus velaties?
— Jums janak mums lidzi.
— Kapec? — Krugers no sarunas bija sapratis pietiekami daudz, lai pajautatu.
— Jus esat … pilseta.
Jauneklis saprata tikai teikuma sakumu un beigas.
— Par ko vini uztraucas? — Krugers jautaja draugam.
— Jauztraucas ir mums. Slikti ir tas, ka mes esam … ka mes … ienacam sai pilseta.
— Kapec?
— To vini nesaka.
Dars nemaz nepiemineja, ka vins domajas to zinam, jo sobrid nebija istais laiks gariem paskaidrojumiem.
— Vai tu zini, kas vini ir?
— Varu nojaust, tomer noteikti nezinu.
— Ka tev skiet, kas mums butu jadara?
