jardu plata klajuma, kas bija ka nosets ar baseiniem, no kuriem celas biezi garainu vali. Dazos udens mezonigi burbuloja, citos rami mirgoja saule, kaut gan skita, ka visos tas ir karsts. Dara satraukums kluva redzams — redzams vinu sagustitajiem, jo Krugers vel aizvien nespeja saskatit vina jutu izpausmes, Radijums, kas nesa Dara saini, jutas spiests apjautaties:
— Vai tavs celabiedrs pateica tev ko nepatikamu?
— Ne, — Dars atbildeja, — bet man skiet, ja nu kads ieiet aizliegta zona, tad to paslaik dara tava grupa.
— Kapec? Sis rajons nav aizliegts, mums lika seit dzivot.
— Jusu skolotaji?
— Protams.
— Kaut ari seit ir tadi dumi?
— Tie ir udens dumi, kas nevienam nedara neko jaunu. Paluk, tavs draugs par tiem nemaz neuztraucas.
Krugers bija pagajis sanus pie viena no karsta udens baseiniem un, sagustitaju nekavets, tikai uzmanigi noverots, rupigi apskatija gan udeni, gan iezus ap baseinu. Lidz sim vins nekur uz planetas nebija redzejis kalkakmeni, bet so baseinu apjoza travertins. Baseina mala slejas kadu pedu pari apkartejiem ieziem.
Nopetijis visu, Krugers ka apstiprinot pats sev pamaja ar galvu un atgriezas pie parejiem. Vinu sagustitaji parsteidzosi veligi bija apstajusies, laujot Nilsam pabeigt apskati. Krugers pajautaja gramatu saina nesejam:
— Cik biezi sie…?
Vins strauji pacela un izpleta rokas, ta ka vinam pietrukusa darbibas varda nozime kluva skaidra visiem, vienigi Daram ne. Vadonis bez vilcinasanas atbildeja:
— Nekada likuma nav. Dazkart vienreiz divos va! trijos gados, citreiz divdesmit vai cetrdesmit reizu gada.
— Cik augstu?
— Reizem tik tikko pari malai, reizem koku augstuma. Daudz troksna, daudz tvaika.
Protams, geizeri vulkanu rajona nav nekas parsteidzoss. Tomer Krugeram bija izveidojies uzskats, ka mezonigas un mazattistitas tautas parasti izvairas no tiem, un vins labu bridi pratoja, vai sanemta atbilde kaut ka nepaplasina vina zinasanas par siem radijumiem. Nilss drumi atzina, ka nekada praktiska labuma no ta nav.
Kamer Krugers visu to apsvera, cejojums bija jau gandriz gala. Vini bija skersojusi klajumu, kura atradas geizeri; ta talakaja mala dzunglos staveja celtnu puduris, kas, ka izradijas, bija sagustitaju «pilseta». Ta par siem radijumiem pavestija krietni vairak, neka to varetu vardi.
Celtnes bija vienkarsas budas ar niedru jumtiem, mazliet sarezgitakas konstrukcijas neka tas, kuras pargajiena laika vasaras sezonas vidu bija slejis Krugers pats, tomer daudz primitivakas neka afrikanu kralos atrodamas. Tuvojoties ciematam, vadonis iekliedzas, un no budam iznira parejie iedzivotaji, lai! noskatitos gusteknu ierasanos.
Krugers bija izlasijis savu tiesu piedzivojumu romanu un lielako daju zinasanu par pirmatnejam tautam bija smelies no tiem, tapec vina jutamu nemieru radija kada ap gustekniem salasijusos butnu ipatniba. Cik vins ar savu aci vareja noteikt, tas bija viena lieluma. Pirmaja bridi jauneklis secinaja, ka ta ir kareivju grupa, bet visas sievietes un berni atstati budas. Vins mazliet nomierinajas, ieraudzijis, ka vienigi vinu sagustitaji un Dars ir apbrunoti. Tomer jaunpienaceju klusesana pec kada laika saka vinu nomakt. Dabiski butu, ja vini cits caur citu izprasnatu par gustekniem; tai vieta vini tikai stingi blenza uz Krugeru.)
Klusumu partrauca Dars — ne jau tapec, ka vinu butu aizvainojusi verotaju neveriba sados apstaklos, bet tapec, ka vins bija noraizejies par savam gramatam.
— Nu, kad tad mes redzesim tos jusu skolotajus? — vins apjautajas.
Dara saina nesejs paskieleja uz vinu.
— Kad vini paveles. Mes taisamies vispirms paest, bet, kamer sagatavos edienu, es viniem pazinosu par musu atgriesanos.
Viens no tiem, kas nebija bijusi lidzi grupai, ierunajas:
— Ir jau pazinots; mes dzirdejam jusu tuvosanos un pec svesinieka balss varejam spriest, ka esat guvusi panakumus.
Krugers no sa teikuma saprata pietiekami daudz, lai vinam klutu skaidrs, kapec ciemata iedzivotaji ir mazak parsteigti, neka varetu gaidit. Grupa noteikti bija izsutita sagustit celiniekus — Dars un vins drosi vien bija redzeti skersojam klajumu pa celam uz pilsetu. Laika zina viss sakrita.
— Skolotajs, kas atbildeja, teica, ka grupa un gustekni varot paest. Pec tam abi svesinieki jaaizvedot pie vina.
Ne Krugers, ne Dars pret to neiebilda, kaut ari jauneklis, ka parasti, bailojas par edienu.
Vispirms pasniedza dazadus augus lielos grozos, kurus nolika zeme. Visi sasedas apkart un nema, ko gribeja; ta Krugeram nebija gruti atlasit tikai tadu edamo, par kura nekaitigumu vins bija pilnigi dross. Tomer maltites laika dazi cieminieki bija aiznesusi uz geizeriem gabalos sagrieztu galu. Atgriezusies no turienes, vini jau iztuksotos grozus piepildija ar galas gabaliem, un Krugers satrucies ieraudzija, ka gala ir karsta — pat parak karsta, lai varetu to nemt pirkstos. Ka redzams, ta bija izvarita viena no karstajiem avotiem.
Vini abi ar Daru vel bija izsalkusi, bet, atceroties Krugera piedzivojumu, ne viens, ne otrs neuzdrosinajas galu nogarsot. Abi drumi veroja, ka ciemata iedzivotaji loka to ieksa, lidz jauneklim iesavas prata:
— Dar, sie laudis ir tadi pasi ka tu. Viniem varita gala nekaite, — tad kapec vismaz tev neest? Vienam no mums jasaglaba speki.
Dars mazliet saubijas par savu identitati ar ciemata iedzivotajiem, tomer Krugera teiktais iedarbojas uz vina pienakuma apzinu un, dazus mirklus pacinijies ar saviem aizspriedumiem, vins piekrita, ka draugam taisniba. Kamer Dars eda, visi apkartejie skaidri manija vina satraukumu, un tas, ka skita, radija pat lielaku izbrinu neka Krugera paradisanas.
PFotams, Daram vaicaja, kas par lietu, un, kad vins bija pastastijis par nelaimigo piedzivojumu ar cepto galu, visu acis parsteiguma pieversas Krugeram.
— Es nesaprotu, ka tas varejis notikt, — ieminejas kads no cieminiekiem. — Mes vienmer esam galu varijusi; tas ir likums. Varbut tavs draugs to varija avota ar indigu udeni?
— Vins nemaz nevarija to avota. Tur bija tikai upe ar aukstu udeni, un mums nebija neka, kur to ieliet, vismaz neka pietiekami liela.
— Ka tad vins vareja galu izvarit?
— Vins tureja to virs uguns.
so vardu izraisita peksna sarunu murdona Daram skita esam pirma sapratiga sejieniesu reakcija, tacu jau visai driz vins aptvera, ka ticis parprasts.
— Vai uguns bija netalu no sejienes? — atskaneja nakamais jautajums. — Mums ir rikojums pazinot skolotajiem par katru vulkanu, kas sak darboties, iznemot tikai tos pie Lielas Pilsetas.
— Tas nebija vulkans. Vins pats radija uguni.
Visu acis atkal skieleja uz Nilsu Krugeru, un iestajas kapa klusums. Neviens neprasija, lai Dars atkarto savus vardus; vidusmera abiormenietis parak palaujas uz savu dzirdi un atminu, lai iedomatos, ka varetu but parpratis tik vienkarsu teikumu. Radas jutama neticibas atmosfera. Dars butu bijis ar mieru deret uz savam gramatam, kads bus nakamais jautajums, un vins butu vinnejis.
— Ka tad to dara? Vins izskatas divains, tacu ne parak varens.
Pedejais vards nenozimeja tikai fizisko speku vien; tas bija visparigs termins dazadu speju apzimesana!.
— Vinam ir riks, kas, ja tikai ar to pareizi rikojas, rada pavisam mazu uguntinu. Ar to vins aizdedzina sikus koka gabalinus un, kad tie iedegusies, tad lielakus.
Iedzimtais saubijas, tapat ari citi vina ciltsbrali; atskaneja vispareja piekritosa murdona, kad vins teica;
— Tas man jaredz.
Dars piesardzigi atturejas savilkt seju cilveka smaidam atbilstosaja vaiksta.
— Vai jusu skolotaji pagaidis, kamer vins to paradis jums, vai ari gribes redzet tulit?
Jautajums izraisija ciemata iedzivotajos dzivu diskusiju, kuras kulminacijas bridi viens no viniem ar skubu devas uz mazu nomalu budinu netalu no dzivojamo eku pudura. Dars ieinteresets noraudzijas, ka sis zellis pazud budina, un pulejas saprast no turienes dzirdamo kluso balsu dudinasanu. Vinam neizdevas neko sadzirdet, un bija jagaida zinnesa atgriesanas.
