— Skolotajs lika atnest svesiniekam vajadzigos kokus un grib redzet, ka rada uguni.
Iedzimtie tulit izklida pa savam budam, bet Dars tikmer izskaidroja Krugeram to, ko vins no sarunas nebija sapratis. Lidzko Dars bija beidzis, no visam pusem jau saka pienest kurinamo.
Neviens zarins nenaca tiesi no dzungliem; ka redzams, tie bija cirsti pirms laba laika un kalteti budas. Nebija iemesla pec sanesto koku veida secinat, ka tie butu bijusi domati kurinasanai, un viss par sim budam zinamais liecinaja, ka ta ari nevaretu but, tomer kurinamais bija. Atlasijis dazus koka gabalus, Krugers ar savu nazi noplesa skalus un piecelas, radot, ka ir gatavs. Dars devas uz budas pusi, kura pirmit bija iegajis zinnesis.
Vinu tulit aptureja.
— Uz to pusi ne, svesinieki.
— Bet vai tad jusu skolotaji nav tur?
— Tada maza budina? Protams, ne. Taisniba, vini tur runa, bet tagad vini grib redzet tevi un tavu uguns radisanas riku. Nac lidzi!
Runatajs devas atpakal pa to pasu taku, pa kuru vini bija ieradusies ciemata, un gustekni vinam sekoja. Parejie gaja viniem pa pedam.
Labi iemita taka vijas starp karstajiem avotiem. Gustekni gaja pa to uz kadu neparasti lielu baseinu klajuma preteja mala. Acimredzot sis baseins parpluda biezak neka parejie vai ari apakszemes avota udens, kas taja sakrajas, satureja vairak mineralvielu, jo ta apmale bija gandriz tris pedas augsta; udens taja nikni burbuloja lidz pasai malai.
Laukums ap baseinu bija klajs, tikai viena vieta pie baseina apmales bija pieslejies travertina blukis, kas izskatijas ka noskelts no klints. Tam bija no virsas nedaudz saplacinata kupola veids un augstums neparsniedza baseina apmali, bet diainetrs bija pedas piecas. Visuma gludo virsmu izraibinaja dzilas iedobes.
Krugers tam nebutu pieversis uzmanibu, ja vini netiktu apstadinati tiesi pie ta un ciemata iedzivotaji nebutu salasijusies viniem apkart. Tapec jauneklis pamatigi aplukoja bluki un nosprieda, ka te darbojies visai prasmigs murnieks. Jadoma, ka tur ieksa atrodas skolotaji; mazie caurumini drosi vien noder noverosanai un ventilacijai. Nekadas redzamas izejas nebija. Varbut ta atradas baseina apmales iekspuse, kur to nevareja redzet, vai pat kaut kur talak un uz to veda tunelis. Nilsu neparsteidza balss no kupola:
— Kas tu esi?
Jautajums nebija parprotams — teikuma gramatiska konstrukcija nesaubigi liecinaja, ka tas uzdots tiesi Krugeram. Vienu mirkli jauneklim nebija skaidrs, ko lai atbild, tad vins nosprieda runat patiesibu.
— Es esmu Nilss Krugers, zvaigznu kuga «AIphard» lidotajs kadets.
Lietvardus abiormeniesu valoda vinam vajadzeja partulkot metaforiski, taeu vins bija diezgan apmierinats ar savu veikumu. Tomer nakamais jautajums lika vinam pardomat, vai vina riciba bijusi pareiza.
— Kad tu mirsi?
Jautajums Krugeru mazliet izsita no sliedem, un vins uzreiz neattapa, ko atbildet. Skita, ka tas ir tikai godigs jautajums bez jebkada zemteksta, bet uz to, cik ilgi vins dzivos, atbildet nebija vina vara.
— Es nezinu. — Tas bija vienigais, ko vins vareja pateikt.
Sekoja vismaz tikpat ilgs klusuma bridis ka vina vilcinasanas, censoties rast atbildi. Nakamie neredzama runataja vardi radija iespaidu, ka mulsinosais temats atlikts — vismaz uz laiku.
— Skiet, tu varot radit uguni. Dari to!
Krugers, galigi nesaprazdams, kadas isti ir vina un neredzama runataja attiecibas, paklausija, sis uzdevums grutibas neradija; malka bija sausa, un Arena sniedza mazajai baterijai nepieciesamo starojumu. Dzirkstelu spiets lika tuvakajiem cieminiekiem acumirkligas izbailes atkapties, kaut ari Krugers to manija tikpat maz ka sava laika Dara saujamstopa uzvilksanu. Skali tulit aizdegas, un jau pec minutes mazs, visai kartigs ugunskurs liesmoja uz akmens paris jardu no skolotaju travertina patveruma. Visu darbosanas laiku Krugers tika apberts ar jautajumiem un atbildeja uz tiem. Kapec sakuma nepieciesami smalki skalini? Kapec vins izvelejies sausu.malku? No ka radusas dzirksteles? Atbildet bija arkartigi gruti. Tapec Nilss centas izgudrot dazadus zestus un vardus vel ilgi pec tam, kad ugunskurs bija jau izdzisis.
Radijums akmens patveruma beidzot skita apmierinats ar to, ko bija uzzinajis par uguni, vai, pareizak, ar to, ko Krugers zinaja par uguni, un turpinaja iztaujat jaunekli par lietam, kas, jadoma, vinu vairak intereseja.
— Vai tu esi no Tiras otras pasaules vai kadas citas pasaules, kas rinko ap Arenu?
Dars so jautajumu nesaprata, bet Krugers saprata pat parak labi. Vinu bija keris tikpat ka zibens, ka parasti gadas cilvekiem, kuri peksni konstate, ka vinu iemilotakas teorijas viena acumirkli kluvusas neparliecinosas.
— Devini perkoni! — vins pie sevis nomurminaja, bet sakarigu atbildi acumirkli nespeja izdomat.
— Ko tu teici?
Krugers uz bridi bija aizmirsis sis pasaules iemitniekiem gluzi parasto arkartigi aso dzirdi.
— Parsteiguma izsauciens mana valoda, — Nilss steigsus atbildeja. — Man skiet, ka nesapratu tavu jautajumu.
— Manuprat, saprati gan.
Lai gan runataja intonacija nebut nelidzinajas cilveka intonacijai, Krugeram peksni likas, ka barjeras vina puse it ka redz stingru skolotaju, un vins izlema, ka ari turpmak jaruna vien patiesiba.
— Ne, es neesmu no planetas, kas rinko ap Arenu, es pat nezinu, vai tai kada planeta ir, un apkart Tirai rinko tikai viena pati — si.
Klausitajs pienema jauno vardu bez komentariem; ta nozime vinam drosi vien bija skaidra no konteksta.
— Mana dzimta planeta rinko ap sauli, kas ir daudz blavaka par Arenu, bet spozaka par Tiru; tas attalumu no sis sistemas es tava valoda neprotu pateikt.
— Tatad ir ari vel citas saules?
— Ja.
— Kapec tu ieradies seit?
— Mes petijam… macijamies, kadas ir citas pasaules un to saules.
— Kapec tu esi viens?
Krugers siki atstastija negadijumu, ka vins, skafandra terpies, iekritis dublu ezera un vina draugi nolemusi, ka vins gajis boja, un ka vins palicis dzivs tikai tapec, ka tur nejausi bija trapijusies koka sakne.
— Kad atgriezisies tavejie?
— Es vinus vispar negaidu atpakal. Viniem nav nekada iemesla domat, ka sai pasaule ir iedzivotaji; Dara rases pilsetas, par kuram vins man stastija, netika ieraudzitas, un tavas cilts ciemats drosi vien nav pamanams. Katra zina kosmosa kugis atrodas petijumu celojuma, kas varbut ilgs krietni daudz jusu gadu, un pec kuga atgriesanas majas vel paies tikpat daudz gadu, kamer tiks izpetitas zinas par so sistemu. Un pat tad viniem nebus nekada seviska iemesla atgriezties; ir vel daudz darba krietni tuvak pie majam.
— Tatad tavejiem tu esi jau miris?
— Ja, drosi vien ta ir.
— Vai tu zini, ka darbojas jusu kugi?
Uz so jautajumu Krugers vilcinajas atbildet; tad atminejas, ka bija devejis sevi par lidotaju kadetu.
— Ja, es zinu, kadi speki un iekartas tos darbina.
— Kapec tad tu nemegini uzbuvet tadu kugi un atgriezties sava pasaule?
— Zinasanas un iespeja kaut ko izdarit ir dazadas lietas. Es zinu, ka radusies si pasaule, tomer pats nevaru to uztaisit.
— Kapec tu esi kopa ar to, kuru tu sauc par Daru?
— Es vinu sastapu pa celam. Diviem kopa ir labak neka vienam. Es mekleju uz sis planetas vietu, kas butu pietiekami vesa cilvekam, un Dars stastija kaut ko par ledus cepuri, uz kuru vins ejot. Ar to man pietika.
— Ko tu darisi kopa ar citiem tadiem pasiem ka Dars, ja sastapsi vinus pie sis ledus cepures?
— Man skiet, centisos ar viniem sadzivot. Sava zina ta bus vieniga man pieejama sabiedriba; ja vini man atlaus, es izturesos pret viniem ka pret savejiem.
Pec sis atbildes iestajas klusums, it ka neredzamie skolotaji apspriestos vai pardomatu. Tad atkal sakas iztaujasana; soreiz tincinaja Daru Langu Anu.
Sava atbilde Dars apliecinaja, ka esot planierists un vina parastais marsruts bijis no Kvarras pilsetas uz Ledus Cietoksni. Skolotaji prasija, kur atrodoties pilseta, un Daram ta bija jaapraksta visos sikumos. Dars un Krugers pratoja, vai skolotaji patiesam neka nezina par to vai ari tikai parbauda, vai Daram var ticet.
Skolotaji neieminejas, ka Dars varetu nebut sis planetas iedzivotajs, un, iztaujasanai turpinoties, Krugers
