un kartis, mes varetu..
Krugers bija jau pielecis kajas, teikumu pabeigt nebija vajadzibas. Soreiz pa tuneli pirmais devas Dars, un Krugers turejas dazus so]us aiz vina.
Noteikta bridi tvaika snakona liecinaja, ka releji paveikusi savu. Krugers p,aliita stavam uz vietas, kamer Dars atgriezas pie vina. Snakona beidzas; bija skaidrs, ka varstu iedarbinajis Dara svars. Gandriz pilnigi tumsaja eja bija gruti parliecinaties, kur isti atrodas plaksne, kas iedarbinavarstu. Dars virzijas uz prieksu un atpakal, atrada jutiga posma malu ar precizitati lidz collai un tad teica celabiedram:
— Nils, ja tu izietu ara un samekletu dazada smaguma akmenus, mes varetu uzzinat, cik jutiga ta busana isti ir. Es paliksu un paturesu acis vajadzigo vietu.
— Ta bus pareizi!
Krugers saprata, kas mazajam padoma, un paklausija bez piebildem un jautajumiem. Pec piecam minutem vins bija atpakal ar klepi lavas akmenu, kuru kopejais svars apmeram atbilda Dara piecdesmit piecam marcinam, un abi saka tos citu pec cita velt pari liktenigajai linijai. Dazas minutes snakona un klusums pamisus liecinaja, ka varstu patiesam iedarbina smagums; pietika ar aptuveni piecpadsmit marcinam jebkura vieta visa ejas platuma vismaz desmit pedu gara posma. Ka likas, svara novietosana izklaidus nedeva nekada labuma: tiklidz akmenu kopejais svars sasniedza piecpadsmit marcinu, izpluda tvaiks.
Kad vini bija nonakusi pie sada sledziena, Dars noradija:
— Mes tomer varam uztaisit tiltu pari sai vietai.
— Tas tik bus darbins! — Krugers visai pesimistiski atsaucas. — Ar musu diviem naziem bus krietna drasana.
— Ja tu vari izdomat ko citu, es ar prieku to izmeginasu. Ja ne, kersimies pie darba!
Ka biezi bija noticis, ari soreiz Dara vardi skita tik sapratigi, ka nebija, ko.piebilst, un vini atgriezas saules gaisma sameklet materialus.
Par nelaimi, sava taisniba bija ari Krugeram. Viniem bija divi nazi, un neviens no tiem nebija seviski masivs. Koki uz Abiormenas atskiras cits no cita, tapat ka uz jebkuras planetas, tomer, neviens nebija tik miksts, lai to nogaztu ar kabatas nazi pusstunda vai pat diena. Draugi cereja-atrast kadu pietiekami resnu stumbru, kas spetu vinus noturet, seviski neieliecoties, tomer butu tik tievs, ka to varetu nocirst un aiznest. Birzite krateri nebija seviski liela, un vajadzeja samierinaties ar visai pieticigu velmju piepildijumu; neviens no abiem neatcerejas, ka pirmiteja apskate butu pamanijis piemerotu stumbru, kaut gan, protams, tai laika vinus bija nodarbinajusas citas problemas.
Klistot pa kratera dibenu, Krugers vel saubijas. Vins nebija slinkaks par jebkuru parastu cilveku, tomer vinu nemaz nevilinaja izredzes mesties ar nazi virsu kaut vai collas sesas resnam stumbram. Sadas situacijas varbut vainojamas vairuma atklajumu un izgudrojumu, kuri veikti pedejos pusotra miljona gados, tapec nebija nekas parsteidzoss, ka Nilsam, meklejot koku, prata bija citas domas.
Nebija ari nekas parsteidzoss, ka dazi vina smadzenes pa plauktiniem saliktie fakti peksni parvietojas uz vienu vienigu — skiet, visas idejas parasti dzimst tiesi ta.
— Pasaki, Dar, — vins piepesi jautaja, — kur gan rodas sis tvaiks, ja pilseta ir pamesta un elektrostacija acimredzot nedarbojas? Es saprotu, ka tadas vienkarsas ierices ka svira un varsts ilgi var saglabaties nebojatas, bet no kurienes varetu rasties energija?
— Visapkart ir daudz tvaika, — noradija Dars. — Vai vini nebutu varejusi ierakties tik dzili pazeme, lai pieklutu tai pasai ugunij, kas liek darboties vulkanam un sakarse udeni ciemata?
Krugera seja mazliet apmacas, aptverot, ka vinam pasam butu vajadzejis to iedomaties.
— Vienalga, — vins teica, — man skiet, tur varetu but tikai noteikts daudzums tvaika. Kapec mes nevaretu uz jutiga gridas posma atstat dazus akmenus un pagaidit, kamer tvaiks izbeidzas?
— Nu jau gan labu bridi strukla ir tikusi palaista un atkal aptureta, tomer nav ne zimes, ka tvaika klutu mazak. Tomer, manuprat, tas varetu ari but iespejams. Katra zina, ja noliksim tur kadu smagumu, vairak laika teret mums nevajadzes un mes varesim atgriezties pie darba. Darisim ta!
— Tur mes abi neesam vajadzigi. Busu tulit atpakal.
Atgriezies tuneli, Krugers pavela vienu no pamestajiem akmeniem uz lamatu pusi, lidz izdzirda, ka tas nokluvis pietiekami talu; un nepagaja ne divas minutes, kad vins bija atkal atpakal pie Dara.
Ta bija ista liktena ironija, ka vienigais vinu nolukiem skietami noderigais koks atradas tik talu no tunela, cik vien bija iespejams. Ta ka no gausanas nekada labuma nebutu, abi keras pie darba ar saviem mazajiem asmenisiem. Koksne bija mikstaka neka priedei, bet pat tad vajadzeja ilgu laiku, lai dabutu pusu koka septinas collas resno stumbru. Vairakas reizes vini atputas un vienreiz partrauca darbu, lai kaut ko nomeditu un paestu, iekams koks bija dabuts gar zemi.
Sa koka zari bija sakartoti ta, ka tas drusku lidzinajas daudzkartainam lietussargam, un starp atseviskajam zaru kartam bija cetru piecu pedu atstatums. Vini nolema atstat dazus resgalim un dazus tievgalim tuvakos zarus, lai tie noderetu par «kajam» vidusdalas un «tilta» lietotaju noturesanai virs zemes. Krugers nejustos parsteigts, ja sis darbs butu prasijis veselu gadu, bet vinu apnemiba un pieaugosa veikliba deva auglus — pagaja tikai dazas Zemes dienas un stumbrs jau bija sagatavots ievilksanai tuneli. Visu so laiku tvaika gaudona nebija mitejusies — nevajadzeja nemaz iet uz tuneli, lai parbauditu sprauslas darbibu. Ja ari skana varbut kluva klusaka, tad gan tikai pamazam, ta ka stradajot ne viens, ne otrs to nepamanija, un vienigi peksni iestajies pilnigs klusums speja piesaistit vinu uzmanibu.
Tas notika tiesi mirkli, kad vini saka vilkt balki uz tuneli. Kadu bridi svelpjosas rukonas atbalss vel klida pa krateri, tad kluva pavisam kluss. Dars un Krugers saskatijas un, ne varda neparmijusi, skriesus metas uz tunela ieeju.
Par spiti isakajam kajam, Dars sasniedza to pirmais; pamezs bija pietiekami rets, lai Dars tiktu tam cauri diezgan viegli, turpretim Krugeram cels bija jaizcina. Tunela grida bija mitra no gandriz verdosa udens struklinam, kas acimredzot, tvaikam kondensejoties uz sienam un griestiem, bija satecejusas aizritejusajas pardesmit stundas. Gaiss tuneli bija elpojams vienigi caurveja del, kurs vilka no — bedres; virmojosaja migla vareja redzet tikai dazus jardus talu, Gaisa strava vilka miglas priekskaru sev lidzi, un vini soli pa solim devas uz prieksu un driz sasniedza netalu no gridas bistamas plaksnes atstato akmenu kaudzi.
— Mirkli pastavesim un paskatisimies, vai uz plaksnes uzliktais akmens vel ir sava vieta; varbut tvaika strukla to aizskalojusi — tas nebija seviski smags.
Dars pie sevis nodomaja, ka piecpadsmit marcinu smagu akmeni nu gan nevaretu izkustinat no vietas tikai tvaika struklinas tuneli, tur butu vajadzejis ko vairak, tomer apstajas. Pietika ar paris mirkliem, lai redzetu, ka akmens vel aizvien ir sava vieta; acimredzot varsts ari tagad bija vala, un struklu tatad bija apturejis kas cits. Mazliet nedrosi Krugers parvietoja savu svaru uz prieksu, kamer atradas blakus akmenim. Nekas nenotika, un kadu bridi celabiedri domigi raudzijas viens uz otru. Abiem prata bija viena un ta pati iespeja.
Neviens no abiem nezinaja neko sikak par tvaika varsta vadibas sistemu. Iespejams, ka bija vairaki drosinataji ta aizversanai pirms visa tvaika krajuma izsiksanas un tos varbut bloke vel citi releji. Bazas radija tas, ka sis sistemas raditaji nebija cilveki un, ka vareja spriest, nebija ari Dara rases piederigie; nebija iespejams uzminet, kadu konstrukciju vini butu varejusi uzskatit par vissapratigako.
— Man skiet, to var parbaudit tikai viena veida, Dar. Labak bus, ja lausi man iet pirmajam; es varbut izturesu nelielu tvaika devu, ja viss saksies no jauna, bet, spriezot pec tavu skolotaju stastita, nevar paredzet, ko tvaiks varetu nodarit tev.
— Ta ir, tomer es sveru mazak. Varbut butu labak, ja es ietu pirmais?
— Kads no ta labums? Ja ari tev izdosies tikt pari, mes tomer nezinasim, ka bus ar mani. Esi tikai gatavs zibens atruma sekot man, ja man veiksies!
Dars ilgak nestridejas, bet palidzeja lielajam celabiedram parliecinaties, vai vina nelielais ekipejums ir labi nostiprinats — nevienam no abiem nebija nekadas velesanas atgriezties pec kaut ka, kas varetu pa ccjam nokrist. Kad tas bija izdarits, Krugers vairs netereja laiku; vins metas uz prieksu pa tuneli, cik atri vien speja.
Dars palika verojam, lidz bija dross, ka jauneklis jau noteikti ir garam tvaika struklam; tad vins sekoja. Dars panaca Krugeru pie izejas no tunela, tomer ne viens, ne otrs neapstajas, iekams nebija tikusi lauka no ekas, kura sakas tunelis. Aiz viniem joprojam valdija klusums, un Krugers, stavedams un ieklausidamies, pamazam saka elpot mierigak.
— Es domaju, nu mums pietiek, — vins beidzot sacija. — Ko mes tagad darisim? Par kadu pusgadu esam nokavejusi sarunu ar Skolotaju ciemata; vai, tavuprat, mums izdosies vinu parliecinat, ka nokavejamies nejausi, un vins bus ar mieru atdot tavas gramatas?
