atskirt citu no cita; vins apmulsis atskarta, ka nepazitu ari Daru, ja uz vina drauga siksnam nebutu pazistamo traipu, plaisu un skrambu, un ari signalizacijai lietoto dzelzs spradzu. Parejiem bija sadi tadi metala nieki, tomer tie kalpoja citam vajadzibam; likas, ka vinu siksnu spradzes bija no kada kaulam lidziga materiala.
Pilotu vardi bija Dars Ens Vajs, Ri Sans So un Dars Tu Kens. Krugers bija norupejies, aptverdams, ka daudzo Daru del turpmak vairs nevares atlauties ertibas labad pa paradumam saisinat drauga vardu. Vins pratoja, vai vardi varetu nozimet kadu radniecibu, kaut gan pec Dara Langa Ana stastita tas skita neticami.
Viens no planieriem bija krietni lielaks par parejiem diviem. Krugeram likas, ka tas ir pirma pilota pieminetais «cetrvietigais» lidaparats. Dars Langs Ans piesauca Nilsu pie ta, un visi saka apspriesties, ka vislabak taja ievietot relativi milzigo cilveku. Vaditaja sedeklis, protams, bija jaatstaj sava vieta pilotam; ja parejos tris gluzi vienkarsi iznemtu, Krugeru balstitu tikai trauslais fizelazas apvalks. Protams, neviens sedeklis nebija pietiekami liels Krugeram, kaut ari no cilveka redzes viedokla to veids bija gluzi sapratigs. Galigais atrisinajums bija no tieviem zariem pagatavots pinums, kas drizak gan atgadinaja matraci neka sedekli. Tas likas pietiekami izturigs, lai Nilss neizkristu cauri apsuvumam, un diezgan viegls, lai atbilstu visam stingrajam planiera lidzsvara prasibam, pret kuram jauneklis jau ta mazliet grekoja ar savu apjomigo kermeni.
Krugers noprata, ka starp vienas rases boja ejas bridi un nakamas paradisanos paiet zinams laiks, bet, kad vins par to apjautajas, neviens nespeja vinam atbildet. Tris jaunieradusos abiormeniesus jautajums izbiedeja, un likas, ka no sa briza vini Nilsu uzskatija par vel lielaku ermu, neka to varetu attaisnot pat vina visparatzitais divainais izskats. Tapec liela planiera pilotam nebija iebildumu, ka lidaparatu, kamer uz ta atrodas Krugers, vada Dars.
Kad viss bija tiktal nokartots, Dars apjautajas, kur varetu atrasties parejie planieri. Vai varbut reidam uz ciematu, kura aizturetas vina gramatas, paredzeta tikai si grupa vien? Ri Sans So atbildeja:
— Mes uz ciematu vel nelidosim. Skolotaji grib sikaku zinojumu par stavokli, un to vari sniegt vienigi tu, turklat vini grib redzet ari tavu celabiedru Krugeru. Tu stastiji, ka vins zinot vairak, neka rakstits gramatas, tapec skolotaji doma, ka vissvarigak nogadat vinu Ledus Cietoksni, jo seviski, ja vins nepanes karstumu.
Dars Langs Ans atzina, ka tads lemums ir pareizs, kaut gan visa muza ieaudzinata pienakuma apzina nelava vinam justies isti mierigam par zaudeto kravu. Krugeram sis lemums bija pa pratam; katru reizi, izdzirdot vardu, kas, vinaprat, nozimeja «ledus», vinu parnema nostalgija. Turku pirts sad un tad ir gluzi vieta, tacu vins taja uzturejas jau gandriz pilnu Zemes gadu.
Planiera palaisana nesagadaja nekadas grutibas. Visus planierus pec kartas noenkuroja vajadzigaja attaluma no katapultas, un tiem prieksgala pieakeja trosi; viegla, nestaipiga virve bija izvilkta augsa cauri — skavai un parlaista pari blokam, no kura stiepas atpakal uz vincu. To grieza, kamer troses gals sasniedza skavu, tad virvi atkabinaja un novaca un planieri palaida vala no enkura. Kad tas parsavas pari skavai, akis ta prieksgala atbrivojas un nokrita, un tadus pasus sagatavosanas darbus vareja atkartot ar nakamo planieri.
Tikai ar pedejo lidaparatu, kura atradas Dars Langs Ans un Krugers, rikojas savadak. Soreiz aki iestiprinaja skava, nevis pie lidaparata, vinca tika uzstadita uz pamatnes pilota kabine un planieri nostiprinaja ar slidosu mezglu, kuru vareja atraisit pilots no savas vietas. Tapec trose pacelas gaisa kopa ar viniem, un, kad vini bija jau drosa augstuma, Krugers to uztina. Tikai tad, kad tas bija padarits, Dars pastastija, kas butu noticis, ja akis butu iestredzis palaisanas ierices skava.
— Bet, ja nu ta notiek, vai tu kaut ka nevari atbrivot so troses galu? — jautaja Krugers.
— Tas ir izmeginats, bet parasti pilots nespej pietiekami atri reaget, lai no ta butu kads labums. Vins pamana, ka akis iestredzis, tikai tad, kad trose norauj planiera prieksgalu uz leju un vins pats jau ir izrauts no drosibas jostas.
Krugers noristijas un apklusa.
Lidojums bija interesants, kaut ari diezgan vienmuls. Protams, pec Krugera izpratnes, vini lidoja leni; Dars reti kad vareja doties tiesi uz nodomato merki. Vinam vajadzeja laisties no vienas augsupnesosas gaisa stravas nakamaja, un Krugeram nebija gluzi skaidrs, ka vins tas atrod. Dars, protams, ne vienmer prata izskaidrot savu prasmi; vins nespeja savas apmeram cetrdesmit Zemes gados apgutajas zinasanas dalities ar draugu viena vieniga lidojuma.
Viens bija skaidrs: Dars Langs Ans uz Zemes varetu ar kuru katru planieri iegut pirmo vietu jebkuras sacensibas, nemaz neaptveris, ka piedalas tadas. Noteicosais nebija tas, ka saja lidojuma vini veica vairak neka tukstos piecsimt judzu, bet drizak gan tas, ka Dars so celojumu uzskatija par passaprotamu, nepielaujot iespeju, ka tas varetu ari neizdoties, vairak ka cilveks, kas lido no Honolulas uz Nujorku. Kad pec vairakam stundam krasts vel nebija redzams, Krugers pamazam saka novertet drauga spejas.
Beidzot paradijas sauszeme, un ta bija pavisam citada neka nesen pamesta. Atstatais apvidus bija relativi lidzens, un pari tarn slejas tikai vulkanu konusi, turpretim sis bija kalnains, ar raksturigam gan nomatu, gan luzumu procesa veidotam kalnu gredam; geologi sos kalnus nenoliedzami klasificetu ka jaunus. Stavas klintis, tukstosiem kracainu un udenskritumiem bagatu upisu, asas, kailas kalnu smailes — viss vestija vienu un to pasu. Gaisa stravas bija neticami sarezgitas, un Dars lika lieta tadu prasmi, kas briziem skita jau pardabiska. Parejie planieri sen bija pazudusi skatienam; ar saviem mazak noslogotajiem sparniem tie speja izdarit «lecienus» no vienas augsupnesosas gaisa stravas cita, bet Dars negribeja risket.
Ieraudzijis krastu, Dars novirzija lidaparatu pa kreisi un skersoja krasta liniju gara planejuma. Parasti vini turejas parak augstu, lai varetu redzet kadu dzivnieku vai atseviskus kokus mezos, kuri klaja zemakas kalnu nogazes. Tomer dazreiz planieris ienira dzilak kadas ielejas aizveja puse, lai preteja puse izmantotu kalnu kraujas augsupnesosas gaisa stravas, un Krugers redzeja, ka seit aug citi koki. Viens iemesls bija skaidrs: seit, ka Krugers manija, bija zemaka temperatura. Lidojuma sakuma vins bija juties labi tikai, planierim sasniedzot lielu augstumu, tagad si labsajuta radas jau daudz tuvak zemei.
Bet, stundam paejot, kluva launak. Krugeram nebija skaidrs, kadu attalumu vini nolidojusi, tomer vins apjedza, ka drosi vien tas butu merams judzu simtos. Jauneklis bija noguris, izsalcis un izslapis. Skita, ka Dars no visiem siem launumiem nejut neko, tapat ka aukstumu, kas vina celabiedram cilvekam tagad gandriz vai lika skumt pec dzungliem. Pa sim ilgajam stundam vini reti sarunajas, bet katru reizi, kad Krugeram gribejas pajautat, cik ilgi viniem vel jalido, vinu no ta attureja bailes izskatities pec cikstula. Galu gala pirmais ierunajas Dars:
— Iespejams, ka mes netiksim gala pirms tumsas, — vins peksni teica. — Man driz vajadzes nosesties, un lidojumu varesim turpinat tikai pec saules lekta.
Krugers izbrinijies paskatijas uz zilo zvaigzni, kurai krietnu laiku nebija pieversis sevisku uzmanibu. Ka likas, Daram bija taisniba. Arena bija noslidejusi gandriz lidz pasam apvarsnim viniem aiz muguras, mazliet pa labi no planiera kursa, un lenam rieteja. Krugers meginaja izmantot so faktu, lai noteiktu, kura vieta uz planetas vini atrodas; tam vajadzeja kaut ko nozimet, jo vins zilo sauli pie debesim bija redzejis pastavigi vairak neka sesus Zemes menesus. Viens skita skaidrs: Tira sogad neuzleks. Vini bija parvietojusies uz Abiormenas «tumso pusi». Un ledus cepure peksni skita gluzi labi iederamies sai ainava.
Tomer, vadoties pec rietosas zvaigznes cela lenka, Krugers sprieda, ka ta neienirs seviski dzili aiz apvarsna. Vins par to ieminejas Daram.
— Tik tumss tacu neklus, ka nevares redzet, vai ne? — vins jautaja.
— Ne, bet mes parasti nelidojam, ja pie debesim nav nevienas no saulem, — Dars atbildeja. — Vertikalas gaisa stravas klust retakas un grutak pamanamas pat tuvuma. Tomer darisu, ko spesu, lai mes noklutu lidz Cietoksnim pirms saules rieta; man nav lielas velesanas piecpadsmit vai divdesmit stundu nosedet kada pakalna virsotne.
Tam Krugers no sirds piekrita.
Bija gruti pateikt, kas isti notiek ar zvaigzni, jo planieris biezi un strauji mainija augstumu, tomer nebija saubu, ka ta riet. Izzudosa zvaigzne bija piesaistijusi Nilsa uzmanibu tik ciesi, ka vins vairs neveroja ainavu leja, ko citadi butu darijis, un ledus cepure bija redzes lauka jau labu laiku, iekams vins to pamanija. Un tad Nilss neko citu vairs vispar neredzeja.
Liela upe, kas zem viniem teceja uz tagad jau talo juru, bija pirmais vinam acis iekritusais tas vestnesis. Pieversis skatienu upei, vins ieraudzija, ka ta iztek no milziga, gandriz limeniskajos Arenas staros rozaini mirgojosa valna piekajes. Krugeram vajadzeja vairakas sekundes, lai atskarstu, ka valnis ir ledaja pamatne. Upes izteka atradas talak zemes ieksiene, tikai tur ta bija ledus upe. isteniba tuvak kontinenta centralajai dalai kalni kluva augstaki, tomer sobrid Krugeram likas, ka tie saruk, jo to pamatnes bija apraktas, ka skita, gadsimtiem ilgi krata sniega. Cik talu vien sniedzas skatiens no planiera lidojuma augstaka punkta, pletas ledus lauks. Vairumu ledus blaku savaldija lielie kalni, kas bija izurbusies tiem cauri, tomer gar malam ledus brivi slideja lejup un centas atrast celu uz okeanu. Cepures mala ledus noteikti bija tukstos vai pat vairak pedu biezs; Krugers pratoja, cik biezs gan
