tomer vins bija pietiekami godpratigs, lai atzitu, ka nabaga radijums jau citadi nemaz nevar. Vel vairak Dars apvainojas, kad izradijas, ka Krugers pirmais pamanijis tuvojosos planieri, tomer ar interesi veroja, ka jauneklis gatavojas lietot spradzes signalizesanai.
Krugers bija pacelis spradzi pie vienas no savam mazajam acim, kura, domajams, lukojas uz tuvojosos planieri pa cauruminu spradzes centra. Dars nesaprata, ka tas varetu palidzet notemet atstaroto gaismas kuli. Vins tikai redzeja caur to pasu cauruminu kritosas gaismas laukuminu uz Krugera sejas, tacu nevareja zinat, ka jauneklis paversis spradzi ta, lai gaismas laukumins uz vina sejas attela spradzes otra puse sakristu ar cauruminu, pa kuru saskatams planieris. Cenzdamies nepakusteties, Nilss jautaja:
— Vai jus lietojat gaismas uzliesmojumu signalu — kaut ko tadu, ko planierists noteikti pazitu?
— Ne.
— Tad mums atliek tikai ceret, ka nemitiga mirgosana padaris vinu zinkarigu.
Runajot Krugerssaka grozit spoguli. Kad planiera manevri skaidriliecinaja, ka ta vaditajs ieverojis uzliesmojumus, Dars Langs Ans neslepa savu parsteigumu. Krugers izlikas, ka notikums butu pavisam ikdienisks — galu gala, vins tacu vel bija tik jauns.
VIII
LIDOJUMS
Planieris nenolaidas; ta pilots bija parak piesardzigs, lai nosestos. Vienalga, kas ari zibinatu krasta, planiera pacelsanas katapultas jau nu tur noteikti nebija, un, nolaidies zeme, vins turpat ari paliktu. Vinam bija vedamas savas gramatas, un vins nebut nevelejas ar tam risket. Tomer planierists parslideja pari celotajiem pietiekami zemu, lai ieraudzitu Daru un Krugeru un apmulstu, tapat ka Dars, pirmoreiz redzedams jaunekli.
Viena no planiera prieksrocibam ir ta klusais lidojums. Si lidaparata ipasiba kopa ar abiormeniesu neticami aso dzirdi deva iespeju planiera pilotam parmit dazus vardus ar Daru. Saruna bija saraustita — vini sakliedzas, kad lidaparats slideja lejup, un aprava sarunu, kad tas bija partraucies celiniekiem pari mezmalas virziena, kur, augsupnesosas gaisa plusmas nests, tas atguva zaudeto augstumu, lai velreiz atkartotu lidojumu viniem pari. Beigu beigas Dars bija paspejis pazinot planieristam vissvarigako — kur atrodas gramatas.
— Es saprotu, — pilots beidzot uzsauca. — Es turpinasu celu, nodosu savu kravu un tavu zinojumu. Jus labak palieciet uz vietasl Vai vel ko vajadzetu pateikt skolotajiem?
— Ja. Par manu celabiedru. Tu jau redzi, ka vins nav musejais. Vins zina daudz tada, par ko nav rakstits gramatas; vinam vajadzetu pasam ierasties pie skolotajiem.
— Vai vins prot runat?
— Ja, kaut ari ne.isti labi. Vinam ir savi vardi, citadi neka musejie, un vins visus musu vardus vel nav iemacijies.
— Vai tu zini kadus vina vardus?
— Ja, dazus.
— Tad varbut vislabak butu, ja mes aizvestu ari tevi. Ta ietaupisies laiks, un ta vairs nav daudz.
— Neesmu pilnigi dross, tomer man liekas, ka vins nemirs istaja laika — vins pats doma, ka dzivos ilgak. Varbut nevajadzes steigties.
Viens no biezajiem sarunas partraukumiem lava sai informacijai iespiesties pilota atmina. Velreiz lidodams garam, vins uzsauca:
— Katra zina paliec pie vina. Es pazinosu visu, ko tu man stastiji, un kads no mums atgriezisies pateikt tev skolotaju lemumu. Notikumus varetu paatrinat, ja jums izdotos uztaisit provizorisku katapultu cetrvietiga planiera palaisanai, jo iespejams, ka visas parvietojamas ir jau izjauktas.
Pilots aizlidoja viniem garam un saka mest lokus, neparprotami veledamies atgut augstumu. Dars pieversas Krugeram un atbildeja uz vina jautajumiem par tiem sarunas fragmentiem, kurus vins vai nu nebija dzirdejis, vai ari nebija sapratis.
— Man bija aizdomas, kuram lidz sim tomer nespeju noticet, — Krugers beidzot ieminejas.
— Kadas aizdomas?
— Ka «laiks», kuru tu tik biezi piemini, nozime tavas dzives galu. Ka iespejams, ka tu zini, kad mirsi?
— Es to esmu zinajis visu muzu, ta ir dala no zinasanam, kas ierakstitas gramatas. Dzive sakas, turpinas noteiktu laiku un tad beidzas. Tapec gramatam janoklust Ledus Cietoksni, lai tas palidzetu skolotajiem, apmacot citus, tos, kas dzivos pec mums.
— Tu doma, ka visi mirst viena un tai pasa laika?
— Protams. Praktiski visi ari sak dzivot viena laika, iznemot nedaudzus, kuriem gadas kada nelaime un jasak dzive no jauna.
— Ka jus mirstat?
— To mes nezinam, kaut gan skolotaji varbut zina. Vini vienmer ir pateikusi mums laiku, kad mirsim, bet nekad ne — ka.
— Kas isti ir sie skolotaji?
— Nu, tie nav tadi ka parejie. Tie ir… tie ir skolotaji. Tas ir, vini izskatas gan tadi pasi, tikai ir daudz lielaki… lielaki pat par tevi.
— Vai tu atskiries no viniem vel ar kaut ko tadu, ar ko tu neatskiries no manis?
— Vini visi ir tiesi tadi pasi ka es, iznemot lielo augumu … un, protams, vini zina loti daudz.
— Un vini turpina dzivot no vienas paaudzes uz otru, tas ir, visu laiku, kamer dzivo ar tevi reize dzimusie, un vel ari tad, kad sak dzivi jusu pecteci, bet visi citi, kas nav skolotaji, mirst, kad pienak laiks?
— Ta saka vini, un ta rakstits gramatas.
— Cik ilgi jus parasti dzivojat?
— Astonsimt trisdesmit gadu. Tagad mes esam astonsimt sespadsmit gadu veci.
Krugers pardomaja dzirdeto, mazliet galva parekinaja un meginaja iedomaties, ka justos vins, zinadams, ka atlikusi nepilni devini menesi lidz navei. Jauneklim bija skaidrs, ka tas vinu satrauktu, tomer Dars Langs Ans, skita, to uzskatija ka pasu par sevi saprotamu. Krugers pratoja, vai vina mazais draugs tomer nelolo slepenu velesanos nodzivot.ilgaku laika spridi. Jautat vins neuzdrosinajas — likas, ka tas varetu but Joti delikats temats. Un Nilss lavaDaram ievirzit sarunu vinam velama gultne. Beidzot Krugers atskarta, ka, jadoma, mazais planierists nozelo vinu, jo Nilss nezina, kad beigsies vina dzive; lai gan truka atbilstosu vardu savu izjutu izteiksanai — kuras ari bija mazliet par abstraktam, lai tas precizi izskaidrotu —, jauneklim radas noteikta parlieciba, ka Dars nepavisam neveletos atrasties sada situacija.
— Gana par to spriedelets.
Ari Dars, ka likas, juta, ka saruna tuvojas robezai, kuras skersosana varetu but nepatikama vina celabiedram.
— Planierists ieteica mums uztaisit katapultu, lai tevi varetu pacelt gaisa ar planieri. Mums vajadzetu vismaz sakt darbu pirms vina atgriesanas. Patiesibu sakot, nepieciesami tikai balsti, troses vini noteikti atvedis lidzi.
— Ka darbojas katapulta?
Dars izskaidroja. Acimredzot ta bija loti liela, «paraugusi» kakene. Darbus sarezgija, pirmkart, tas, ka pati katapulta janovieto ta, lai planieri iesviestu pietiekami vienmeriga augsupnesosa gaisa plusma, un, otrkart, tas balsti, pie kuriem tiks pieaketa tauva, janostiprina ta, lai tie pilnigi drosi izturetu slodzi; peksni no zemes izrautu pavirsi sastiprinatu balku juklis, kas triektos virsu planierim, visu neticami sarezgitu. Juras krasta nebija gruti tikt gala ar pirmo prieksnoteikumu, turpretim otra izpildisanai bija nepieciesama pieredze. Darbs, patiesibu sakot, bija vieglaks, neka buvejot plostu, jo lietojamas koka detalas bija daudz tievakas. Krugers pec sika Dara apraksta vairumu no tam izdraza ar savu nazi; mazais iedzimtais tas atri un prasmigi nostiprinaja.
Arena, laiski rinkodama virs apvarsna, radija, ka laiks steidzas, bet neviens no stradatajiem to seviski neieveroja. Vini partrauca darbu vienigi, lai meditu, paestu un atpustos, bet Krugers ta ari isti nezinaja, cik ilgs laiks paies, kamer vinu ieraudzitais planieris aizlidos lidz ledus cepurei, noorganizes glabsanas ekspediciju un atgriezisies pie viniem. Katra zina tam vajadzeja mazak par gadu — starplaika starp siem diviem notikumiem vini ne reizi nebija redzejusi Tiru —, tacu, kad pirmais planieris atslideja pari jurai, katapulta bija jau gatava.
Lidaparats nolaidas diezgan tuvu pie katapultas. Nakamaja pusstunda tam sekoja vel divi, un no katra izkapa pa pilotam. Dars iepazistinaja Krugeru ar viniem; visi tris bija Dara pazinas. Ne tad, ne ari velak Nilss nespeja tos
