Dars bridi parlika. Pat vinu jau bija mazliet nogurdinajusas muzigas atrunas, tiklidz vins prasija atpakal savu ipasumu, un Krugera jautajums bija trapijis variga vieta. Dars bija pietiekami godpratigs, lai pats sev atzitos, ka vinu nokavesanas nebija gluzi! nejausa — viniem butu bijis jadodas atcela uz ciematu jau labu laiku pirms ieklusanas krateri ierikotajas lamatas.
— Brinos, kapec efemata iedzivotaji vel nav klat, — vins peksni iesaucas. — Vini zinaja, kur mes esam, un noteikti butu varejusi mus atrast ari soreiz.
— pamatots jautajums, uz kuru nespeju tulit atbildet. Tvaiks nevaretu vinus atbaidit, vini ir pieradusi pie geizeriem.
— Vai tu doma — vini varbut zinaja, ka mes esam iekritusi lamatas, un miluprat atstaja mus tajas? Mekletaju grupa pa lielu gabalu butu dzirdejusi tvaika snakonu un mus atrastu, gluzi vienkarsi paskatoties leja pari kratera malai.
— Ta pilnigi varetu but, tikai izklusana no lamatam ir parak viegla, lai viniem ienaktu prata, ka mes esam tajas iekritusi uz muzigiem laikiem. Bet, ja ta, tad vel aizvien visapkart vajadzetu but sargiem, kuri mus butu.notverusi, kad nacam lauka.
— Varbut bija viens vienigs sargs, kuram neiesavas prata, ka troksnim varetu but kada nozime; vini varbut ir parliecinati, ka tvaika krajums ir neizsikstoss; es pats noteikti butu ta domajis. Tada gadijuma vins varbut ir devies pec pastiprinajuma. Esmu apbrunots, un vins drosi vien neuzskatija par savu pienakumu sagustit mus viens pats.
— So pienemumu mes nevaram parbaudit — ja nu vienigi mes seit gaiditu, vai neparadas kareivji. Vai mums tas butu jadara?
— Laikam gan ne. — Dars vel aizvien atbildeja mazliet negribigi. — Varbut tev jau sakuma bija taisniba. Mes esam vienigi izniekojusi laiku, un man atlicis vairs tikai sespadsmit gadu. Labak saksim celojumu uz Ledus Cietoksni velreiz un ceresim, ka paspesim atgriezties surp ar paligiem laikus, lai atdabutu gramatas.
— Tas man ir pa pratam, es jau no sakta gala to vien gribeju. Nevaretu teikt, ka si pirts ar laiku butu kluvusi man tikamaka; varu vai apzveret, ka no gada gada klust arvien karstaks. Dosimies cela, turklat ar skubu!
Vini neapmierinajas ar vardiem vien un bez lfekam runam atstaja kalnu un pilsetu aiz sevis.
Pa juras krastu iesana bija ma-zliet vieglaka. Liedaga smiltis parasti bija stingri noblietejusas, kaut ari pati smilsu josla bija saura — Abiormenai nav pietiekami liela pavadona, lai rastos kaut cik manams paisums un begums, un tik tuvu polam pat Tiras izraisitas pludmainas ir neieverojamas. Krugers mazliet saubijas, vai ir pareizi doties pa celu, uz kura vini atstaj tik skaidras pedas, bet Dars aizradija, ka kops sagustisanas vini ir izplapajusi pietiekami daudz, lai varbutejie sekotaji tapat zinatu isto virzienu. Begliem sai gadijuma vareja lidzet atrums un tikai atrums.
Meza bija daudz dzivnieku, tie visu laiku naca ari uz krastmalu un, ka skita, neviens seviski nebaidijas no celiniekiem. Sad tad Dara saujamstops apgadaja vinus ar pusdienam, kas uz vietas tika sadalitas un tapat ejot apestas; kad viniem bija nepieciesams atpusties, vini apmetnes vieta ari paeda.
Vienu vai divas reizes patalu zemes ieksiene paregojas vulkanu konusi; tikai viens no tiem aizkaveja vinu celojumu. Abiem vajadzeja ziedot paris stundu, lai parvaretu kadreiz jura sapludusas lavas lauku.
Parasti vini vareja parredzet liedagu judzem talu sev aizmugure, un biezi jo biezi viena Dara acs bija versta sai virziena, bet nekad vins neredzeja neko citu ka tikai savvalas dzivniekus, kas pa lielakai dalai nelikas ne zinis gar celotajiem.
Celojums kluva par vienmuligu virzisanos uz prieksu sutiga karstuma vai nepatikama silta lietu.
Sad tad Krugers izpeldejas jura; kaut ari udens bija silts, pec peldes vins tomer jutas svaigaks un tapec domaja, ka ir verts risket. Vins peldejas tikai tais reizes, kad Dars gribeja atpusties, jo abiormenietis nepeldejas un, ka likas, domaja vienigi par laiku, kuru vini patere celojumam.
Viniem neka nebija iespejams precizi noteikt noieto attalumu, pat Dars nevareja iedomaties, kad isti klus redzamas vinu mekletas salas; beigu beigas tas tomer paradijas. Ieraudzijis pie apvarsna pirmos nelielos paugurinus, Dars izdvesa atvieglojuma noputu.
— Vel piecpadsmit gadu, ko iet. Mes paspesim.
Vina parlieciba varbut nebija isti vieta, tacu Krugera nezina par redzeto karsu merogu nelava vinam apjegt, ka salu virkne, pa kuru Dars gribeja,doties talak, stiepjas astonsimt judzu pari okeanam un gandriz tikpat liels attalums vel skir pretejo krastu no vinu ccl
— Ka mes tiksim pari jurai? — vins tikai apjautajas.
— Mes peldesim.
Un Dars Langs Ans tiesi ta ari domaja.
Krugers raizejas, un ar laiku vina bazas vel pieauga. Kluva skaidrs, ka Dars nodomajis doties cela ar plostu — vienigo ar vinu darbarikiem uzbuvejamo parvietosanas lidzekli; sis izredzes nebut neiepriecinaja jaunekli, kaut ari vins nezinaja, cik liels attalums viniem bus japarvar. Viniem nebija nekada materiala buru pagatavosanai, un, kad Krugers par tam ieminejas un meginaja Daram ieskaidrot, kas tas ir, planierists pazinoja, ka tikpat visu laiku putisot pretvejs. Viniem busot jaaire.
— Vai vejs nekad negrozas? — Krugers izbijies vaicaja, vertedams, cik daudz muskulu speka bus japatere, airejot smago un neveiklo plostu, kura apveids okeana krasta kjuva aizvien apjausamaks.
— Nekad ta, ka tam butu kada nozime.
— Bet ka tu to zini?
— Es visu muzu esmu lidojis pa so trasi, un planieri nespej vadit neviens, kas nezina, ko dara gaisa stravas.
— Vai tu neteici, ka pari so salu virknei jusu planieri kurse uz Ledus Cietoksni? — Krugers peksni jautaja.
— Ja, tie, kas lido no Kvarras.
— Kapec tad mes nevienu neesam redzejusi?
— Tu tikai neesi skatijies uz augsu. Kops mes esam seit, esmu redzejis jau tris. Ja tev acis butu galvai sanos un mazliet izvirzitas …
— Liec mieru maniem redzes trukumiem! Kapec tu nedevi viniem nekadu signalu?
— Ka?
— Kad es tevi atradu, tu grasijies ar savas jostas spradzem atstarot saules gaismu; mes varetu ari iekurt ugunskuru.
— Tava uguns radisanas ierice palika glabasana pie draugiem, kurus pametam, un, pat ja mes sakurtu ugunskuru — tev tagad vajadzetu gan to saprast —, neviens no maniem ciltsbraliem tam netuvotos. Ja lidotajs ieraudzis dumus, vins no tiem izvairisies un drosi vien zinos par jaunu vulkaniskas aktivitates centru.
— Bet ka ar gaismas atstarosanu? Tavas spradzes vel ir spozas!
— Ka gan var nomerket ar spoguli atstarotas gaismas kulj? Kad tu mani atradi, es so metodi lietoju tikai tapec, ka toreiz ta bija vieniga iespeja; ja tu nebutu uzradies, es butu iau miris, ka patiesam busu miris pec nepilniem piecpadsmit gadiem.
— Vai tu nevaretu ieraudzit spradzes atstarotu gaismas kuli?
— Ne, reiz es redzeju tik ideali plakanu spoguli, ka ta atstarotais saules gaismas stars bija samanams pat viegla dumaka, bet manas spradzes tam neder.
— Ja tas izkliede staru kuli, tad jo vieglak bus to novirzit vajadzigaja virziena. Kapec tu vismaz nepamegini?
— Manuprat, ta butu tikai lieka laika teresana; ja tu vari iedomaties veidu, ka pietiekami precizi notemet starus, vari jau to izmeginat, kad paradisies kads planieris.
— Ludzu, iedod spradzes man.
Dars izpildija Nilsa lugumu ta, it ka censtos iztapt visai tiepigam bernam. Krugers rupigi parbaudija metala plaksnites. Cetrsturainajam, collas divas platajam un collas cetras garajam spradzem bija daudz gludaka virsma, neka Nilss pec Dara vardiem bija cerejis. Katrai spradzei bija divas kvadratcollu lielas spraugas adas siksnas caurversanai un posma starp spraugam apals caurumins melites nostiprinasanai. Pabeidzis apskati, smaida atplaukusais Krugers atdeva spradzes atkal Daram un bez ipasiem komentariem noteica:
— Es pienemu tavu piedavajumu. Kad paradas kads planieris un es pats to nepamanu, pasaki man!
Dars atgriezas pie darba, maz interesedamies par Krugera ideju, lai kada ari ta butu, tomer paklausigi lava vienai acij klist gar apvarsni. Vinu mazliet aizvainoja, ka Krugers tagad pastavigi atgaza galvu un ari skatijas gaisa,
