cieminieki ir sis planetas pamatiedzivotaji; skolotaji vienmer bija veikli izvairijusies no tiesas atbildes uz so jautajumu, tomer nebija ari nekadu pieradijumu, kas kaut vai skietami apstridetu Nilsa sakotnejo prieksstatu, ka ari vini ir strandejusie, tapat ka vins, — vismaz neviena, kuru Krugers varetu uzskatit par tadu.
Uzturesanas ciemata neaprobezojas ar petijumiem un sarunam vien. Atgadijas pat paris visai satraucosu notikumu. Reiz Krugers iekrita nomasketa bedre, kas acimredzot bija ierikota dzivnieku kersanai; no smaila mieta tas dibena vinam bija laimejies izvairities tikai tapec, ka lamatas, jadoma, bija paredzetas diezgan lieliem zveriem. Citreiz Krugeru un Daru pilsetas nomale gandriz apraka acimredzot nesena lietus izskalotu vulkanisko pelnu nogruvums, kad vini atstaja kadu eku paaugstu vulkana nogaze. Vini tik tikko paspeja iesprukt atpakal eka, lai velak ar grutibam — vismaz Krugers — mekletu izeju celtnes otra puse, jo durvis piekalne bija pilnigi aizbertas.
Dars atkartoti ludza skolotajus atdot atpakal gramatas — vinam atveletais laiks steidzas ne tikai viena nozime vien. Tomer skolotaji turpinaja telot dzilu interesi par tam un nevareja precizi pateikt laiku, kad si interese izgaisis.
Ne reizi vien Krugers, budams divata ar Daru, vairak vai mazak uzstajigi lika prieksa kadu dienu gluzi vienkarsi neiet atpakal uz ciematu, doties uz Ledus Cietoksni un atgriezties ar pietiekami daudziem paligiem, lai piespiestu skolotajus atdot Dara ipasumu, tomer planierists atteicas begt. Vajadzeja sagadities diezgan sarezgitiem apstakliem, lai vins savas domas grozitu.
Vini bija izpetijusi lielako dalu pilsetas ciemata puse, bet faktiski neko — otra. isteniba bija maz iemeslu iedomaties, ka tur varetu atrasties kaut kas neredzets, un pat Krugeru jau saka mazliet nogurdinat klejosana pa pamestajam celtnem, kad Dars nejausi ieveroja ielu, kas, jadoma, veda no pilsetas talakas malas apkart otram vulkanam, lidz kuram vini nekad nebija aizklidusi. So ielu nevareja pamanit, atrodoties juras limeni. Dars to ieraudzija no pilsetas nomales krietni augstu otra kalna nogaze — patiesibu sakot, pavisam tuvu vietai, kur vini gandriz bija tikusi aprakti. Abi nolema tulit to izpetit.
Pagaja labs laiks, kamer vini nokapa no viena vulkana, skersoja pilsetas lidzeno dalu un uzkapa otra vulkana tik augstu, ka tur, pec Dara atminas, varetu sakties vinus interesejosa iela; beidzot to sasniegusi, vini saprata, ka uz nakamo sarunu ar Skolotaju ieradisies par velu. Abi vienmer bija sargajusies palikt projam ilgak par atlauto laiku, gluzi logiski domadami, ka, rikojoties citadi, varetu zaudet savu brivibu, tomer soreiz vini nolema risket.
Iela veda diezgan stavi kalnup, sakuma mezdama loku ap vulkana nogazi juras puse. No lejas vini nebija varejusi noteikt, vai ta vijas uz vulkana virsotni zigzagveida vai ari pa spirali; abi pavisam driz noskaidroja, ka pareizs bijis otrais minejums.
Ceredami noklut vulkana virsotne, vini domaja, ka vares iegut labaku prieksstatu par vietejo geografiju neka pastaigas. Dars neredzeja jegas, kapec butu buveta iela uz kalna virsotni, tomer bija ar mieru attureties no sprieduma, kamer tiks parbauditi fakti.
— Katra zina, — planierists noradija, — ja tu patiesam gribi uzkapt vulkana virsotne, nav nozimes iet pa celu. Mes jau ari agrak esam rapusies kraujas.
— Ja, bet es nezinu, kada ir kapsana sai kalna. Atceries, kas notika pilsetas otra mala! Butu visai bedigi, ja atkal gaditos zemes nobrukums un tuvuma nebutu nevienas ekas, kur iemukt.
Es domaju, ka nav ko uztraukties. Augsnes slanis uz si vulkana skiet krietni noturigaks neka uz otra, un es nemaniju nekadas nesenu nogruvumu pazimes.
— Tas es neredzeju ari otra puse, un varbut seit pirms mums vel neviens nav kapalajis. Iespejams, ka vulkans to vien gaida, lai mes to patraucejam.
So diskusiju vini butu varejusi aiztaupit — lidz virsotnei abi nemaz netika. Apmeram tad, kad no redzes lauka pagaisa visa pilseta, iznemot tas appluduso dalu, cels beidza virzities augsup, un abi, nemaz nesarunajusi, turpinaja iet pa to. Atskatoties uz lici, paveras plasa ainava; juras dibena kluva redzama platiba, kurai reiz vajadzeja but bijusai sauszemei, ka to liecinaja cauri dzidrajam udenim redzamais pilsetas ielu tikls. Prieksa judzem talu stiepas gandriz taisna, taluma izgaistosa krasta linija.
Zemes puse, cik talu vien sniedzas skats, pletas dzungli. Pat no si augstuma — tiesa, tas nemaz nebija tik ieverojams — vini nevareja parredzet visu plasumu, kas vinus skira no lavas lauka, kur abi bija satikusies. Vel aizvien likas, ka vispar nebutu bijis iemesla buvet so celu; skita, ka tas nekur neaizved. Ar pieaugosu zinkari vini steidzas uz prieksu pa to.
Ceturtdaljudzi no vietas, kur skatienam bija pazudis licis, vini nonaca pie kratera. Vinus par to nekas netika bridinajis — vel pirms briza kalna nogaze viena puse celam slejas augsup un otra sliecas lejup tikpat nolaideni ka visu laiku, bet nakamaja mirkli apakseja nogaze bija pazudusi un cels pardrosi aizlocijas pa kadas trissimt pedas augstas, pilnigi stavas kraujas malu. Cela mala bija masivas metala aizsargmargas, pie kuram abi tulit piesteidzas un parliecas tam pari.
Krateris — ja tas vispar kadreiz bijis krateris — atradas nevis kalna virsotne, bet krietni sanus no tas; cels bija uzvedis vinus ta malas augstakaja punkta, un, kad vini staveja, lukodamies krateri, vulkana virsotne slejas augsup vel kadas parsimt pedas viniem aiz muguras. Tas nebija parasts krateris; ieksejas sienas bija stavas klintis, un tas Krugeru sakuma padarija nedrosu, bet tad vins ieveroja, ka tas neveido tie pasi iezi, kas kalna nogazes, un pavisam gausi atausa atzina, ka krateris ir maksligs.
Sienas bija no betona vai kada tam lidziga materiala un apstradatas ar darbarikiem. Kratera dibens nebija piltuvveida, ka parasti maziem krateriem, tomer nebija ari pilnigi plakans. Taja vizeja mazs ezerins, bet gandriz visu atlikuso laukumu klaja augajs. Skita, ka sienas apaksmala betonejums turpinas, veidojot limenisku apmali, uz kuras nekas neaug. Noverotaji vareja redzet siena alu vai tunelu atveres uz so apmali, un abi bez varda runas reize saka meklet celu lejup.
Iekseja siena nekur nebija neka kapnem lidziga, tapec likas sapratigi turpinat gajienu pa celu, kuram gan vajadzetu but buvetam kaut kada sakara ar so bedri. Driz izradijas, ka vini devusies pareizaja virziena, jo cels, neturpinoties apkart kalnam tai augstuma, pa kuru tik ilgi bija vedis, saka vities lejup gar bedres malu. Visstavakaja posma ta gludais segums kadus divsimt jardus parvertas par kaut ko, kas varetu but lezenas kapnes ar loti sauriem pakapieniem vai ari vienkarsi seguma krokojums berzes palielinasanai.
Driz vini sasniedza vietu, kur koki auga tiesi celmala un to zari nokarajas pari gan celam, gan ari bedres malai. Tapec vini no augsas nebija varejusi redzet, kurp cels aizved; ka izradijas, ta pasa iemesla del vini nebija ari pamanijusi vairakas celtnes, kas bija izvietotas diezgan vienada atstatuma cita no citas uz leju pa nogazi. Skita, ka tas buvetas tada pasa stila ka ekas pilseta, tikai visas bija vienstava. Dars un Krugers apspriedas, vai apskatit tas tulit sikak vai) ari izpetit, uz kurieni aizved cels, lai, ja atliks laiks, atgrieztos atpakal. Vini izskiras par otro variantu.
Tomer nevajadzeja ilgu laiku, lai noskaidrotu, kurp aiziet cels. Vel divsimt jardu zemak pa nogazi tas parvertas ar plaksnem klata laukuma, kuru Krugers, ilgi nedomadams, sava prata nosauca par «automasinu stavvietu». Un, kad vairakas minutes parliksanas un petisanas nepalidzeja atrast tam piemerotaku nosaukumu, abi atgriezas pie celtnem. Lidzko vini bija iegajusi pirmaja no tam, Krugeram pagaisa visas bazas par sen jau nokaveto satiksanos ar skolotajiem.
Vina pirma doma bija, ka tai jabut pilsetas spekstacijai. Elektrogeneratori, vienalga, kas tos butu buvejis un iedarbinajis, vienmer izskatas visai lidzigi, un iekartas pirmaja eka neapsaubami bija elektrogeneratori. Tie bija lieli, tikai Krugers zinasanu trukuma del nespeja noteikt, vai tie ir pietiekami vareni, lai apgadatu ar energiju visu pilsetu. Milzigie enkuri bija samonteti uz stateniskam asim, un mehaniskas energijas avots acimredzot atradas zem gridas. To ieverojusi, abi metas meklet ieeju, un atalgojums neizpalika — vini atrada ieeju saura tuneli, kas, ka vini jau bija gaidijusi, veda lejup.
Vienigas grutibas sagadaja tas, ka tunelis bija saurs un zems. Krugeram vajadzeja rapties uz leju cetrrapus, un kritums bija stavs. Pat ja vini noklutu leja, atpakalcels butu gruts, ja ne neiespejams, jo tunela gridu klaja gluds un loti slidens mals. Dara stavoklis bija vel launaks; vinu gan mazak apgrutinaja auguma apjoms, toties pirmo reizi vinu pazisanas laika bija radusies situacija, kura vina nagi bija mazak piemeroti neka Krugera kajas. Beidzot Nilss izlema, ka drosme visvertigakais ir apdomiba, un atlika pazemes stava petisanu lidz tam bridim, kad bus apskatitas parejas ekas.
Vieta bija interesanta, un tas apskate prasija laiku.
seit bija visdazadakas tehniskas iekartas, bet visas bija parak lielas, lai kadu varetu panemt lidzi; tas Krugeram sagadaja vilsanos, toties vairs nepalika nekadu saubu, ka pilsetas celtnieki piederejusi pie augsti civilizetas rases. Generatori un motori, apdedzinasanas krasnis un metalapstrades darbgaldi pavestija svarigako par viniem, tikai to vien ne, kas piespiedis vinus aiziet un pamest pilsetu ar tas iekartu. Kars butu iznicinajis visu; meris butu atstajis pedas — liku atliekas, ja vien tie nebutu bijusi moluskiem lidzigi mikstmiesi. Krugers, jauns cilveks, kas uzaudzis uz Zemes starpzvaigznu petijumu pirmajas desmitgades, bija gatavs noticet ari tadai iespejai,
