samulsa aizvien vairak. Pagaja krietns bridis, iekams vinam iesavas prata, ka, ta ka Dars acim redzami ir tads pats radijums ka sie, ari viniem jabut no kadas citas planetas. Kapec vini gluzi ka mezoni dzivo uz sis, bija noslepums, bet varbut vinu kugis bija bojats un vini pasi ka lamatas notverti seit. Ar to varetu izskaidrot, kadel vinam jautaja, vai vins varetu uzbuvet kosmosa kugi. Patiesibu sakot, vienu mirkli Nilsam skita, ka tas ari izskaidro visu, vienigi to ne, kapec skolotaji uzturas sleptuve.
— Kas ir tas «gramatas», kuras tu nes lidzi un par kuram ta uztraucies?
Sis jautajums atkal piesaistija Krugera uzmanibu. Vins jau labu laiku bija gribejis pavaicat Daram to pasu.
— Zinojumi par to, ko musejie iemacijusies un veikusi, — nu jau miruso mums atstatie zinojumi, kuri sen nogadati drosiba Ledus Cietoksni un kuru saturs jau noskaidrots. Bet pastav likums, ka ikvienai paaudzei vel jasaraksta savas gramatas, kas jaglaba tapat ka tas, kuras saceretas pirms musu laikmeta.
— Saprotu. Interesanta ideja; mums par to butu vel japadoma. Bet tagad par ko citu: daziem musejiem radies iespaids, ka tu uzskati uguns lietosanu par nelikumigu. Vai ta ir?
— Ja.
— Kapec?
— To mums stasta musu skolotaji, un gramatas no seniem laikiem ari vesta to pasu.
— Vai vini saka, ka uguns jus nogalinas?
— Ari to, bet ir vel kas cits. Tikt nogalinatam ir viena lieta — katra zina mes visi mirstam, kad pienak laiks —, bet skiet, ka ar uguni ir launak. Manuprat, tas, kas nomiris no karstuma, ir vel vairak miris vai apmeram ta. Ne skolotaji, ne gramatas to nekad isti skaidri nepasaka.
— Un tomer tu ej kopa ar butni, kas iededzina uguni, kad vien grib?
— Sakuma es par to raizejos, bet tad nolemu — ta ka vins nav ista persona, vinam drosi vien ir citi likumi. Es nojautu, ja aiznesisu par vinu zinas savejiem Ledus Cietoksni, tas atsvers manus likuma parkapumus. Turklat es turejos cik vien iespejams talu no vina iededzinatas uguns.
Atkal iestajas diezgan ilgs klusums. Kad Skolotajs saka runat, vina vardi un tonis bija gluzi uzmundrinosi.
— Jus abi esat sniegusi zinas, sadarbojusies ar mums un bijusi noderigi, — neredzama butne teica. — Mes protam to novertet un pateicamies jums. Pagaidam jus paliksit pie musejiem. Vini parupesies, lai jus justos erti un butu paedusi; baidos, ka paslaik mes neko nevaram darit, lai sagadatu vesumu, pec kura ilgojas svesinieks, bet varbut ar laiku ari to vares nokartot. Nolieciet gramatas un uguns radisanas riku uz akmens un ejiet visi projam!
VI
PETIJUMI
Parmainus gan spideja saule, gan lija lietus, uz isu laiku atgriezas Tira un atkal nozuda. Abiem celotajiem saka likties, ka vinu sagustitaju skolotaji ir varbut gan viniem diezgan labveligi noskanoti, tomer nepiekapigi radijumi. Ja vini ko teica, tad ta tam ari bija jabut. Ka par nelaimi, vini bija noteikusi, ka Nilsam Krugeram un Daram Langam Anam vienmer jabut vinu riciba sarunam, un ciemata iedzivotaji, kas akli paklausija skolotajiem, stingri turejas pie vinu noradijumiem.
Patiesibu sakot, vini nebija isti gustekni. Vini vareja klainot pa ciematu un ta tuvako apkaimi, kur vien patika, tikai nedriksteja iet buda, kura cieminieki sarunajas ar skolotajiem. Kad neredzamas butnes uzzinaja par Krugera pulksteni — tas notika otraja saruna —, tas laipni piekrita, ka abiem nemaz neesot visu laiku jauzturas ciemata tuvuma, ja tikai vini pec noteiktiem starplaikiem, par kuriem savstarpeji vienojas, atrodoties ciemata. Krugers atskarta, ka te darbojas gluzi labi psihologi; tai pasa laika, kad viniem tika pieskirta si briviba, Daram pa pusei apsolija, ka driz vien atdosot vina gramatas, nepasakot gan, kad isti.
— Tiesi paslaik tas ar dzilu interesi tiek petitas.
Krugeram nepalika nepamanits, ka Daru neludza, lai vins kadu apmaca sava rakstu valoda, bet svarigakais bija, ka ar solijumu atdot gramatas Dars tika piesiets uz vietas tik drosi ka ar dzelzs vazam. Vins atteicas pat apspriest jebkuru priekslikumu par begsanas iespeju, ja butu japamet vinam tik dargas gramatas.
Tikai izmeginajumam Krugers reiz apvaicajas, vai ciemata valdosais likums, kas aizliedz ieiet pilseta, attiecas ari uz gustekniem. Nilss gaidija strupu noraidijumu, bet bija patikami parsteigts, sanemis atlauju iet uz pilsetu — ar noteikumu, ka vini no tas nenesis neko projam un neko taja nesabojas. Krugers, protams, neieminejas par nazi, kuru Dars jau bija piesavinajies, un priecigu pratu apsolija prasito ieverot.
Dars bailojas, ka ciemata iedzivotaji varetu apvainoties, — skita mazliet divaini, ka gustekniem atlauj to, ko nedrikst darit vinu sagustitaji. Tomer, ta ka sads aizvainojums nebija manams, abi beidzot nosprieda, ka skolotaji cieminiekiem ir absoluta un vieniga autoritate.
Dars un Nilss vairakkart izmantoja so atlauju, tomer neatrada neko interesantaku par jau pirmaja pilsetas apskate redzeto. Krugers pec rupigi izstradata plana citigi mekleja spekstaciju, kas piegadajusi energiju pilsetas elektrotiklam, tomer neatrada. Vins jutas vilies, jo butu loti velejies uzzinat, kas kalpojis pilsetas celtniekiem par energijas avotu.
Skolotaji nekad nejautaja, cik stingri vini ievero noteikumus, kaut gan kadu dienu sarunas laika abi pamatigi parbijas.
— Dar, — Skolotajs bija vaicajis, — no kada materiala ir gatavotas tavu siksnu spradzes?
Likas, ka planierists par so jautajumu nemaz neuztraucas, bet Krugers peksni atskarta, kas varetu aiz ta slepties, un steigsus iejaucas:
— Vinam tas bija jau pirms ierasanas seit; tas nav no pilsetas.
— Tas mums ir skaidrs, — sekoja atbilde, — to mes negribejam uzzinat. Dar?
— Tas ir no dzelzs, — planierists teica patiesibu.
— Ta jau mes domajam. Vai tu vari izskaidrot, ka persona, kurai aizliegts rikoties ar uguni un kuras ciltsbrali paklauti tam pasam likumam, tikusi pie sadiem prieksmetiem?
— Pateikt es varu, bet izskaidrot gan ne, — Dars precizi atbildeja. — es tas atradu. Pie pilsetas, kura rnes sakuma dzivojam, bija daudz sada materiala. Mes panemam, ko gribejam, jo nav likuma, kas aizliegtu to darit. Es nezinaju, ka dzelzij ir kads sakars ar uguni.
Dars nemierigi paskatijas uz spradzem.
Ar to saruna beidzas; patiesibu sakot, ta tika varmacigi partraukta. Nepilnus trisdesmit jardus no vietas, kur sedeja gustekni, kads geizers bija izvelejies tiesi so bridi, lai atbrivotu dalu savas energijas, un peksni izslaca milzigu daudzumu verdosa udens. Dars un Krugers, nekavejot laiku atvadam, metas prom, cik atri to atlava garainu mutuli.
Krugers divas reizes paklupa pret klints izcilniem; abas reizes vins tik tikko paspeja uzlekt kajas, lai izvairitos no verdosa udens slakatam. Abiem skita, ka stundam ilgi vinu pratu nodarbina vienigi doma par glabsanos, tomer bija pagajusi labi ja minute, kad vini jau bija drosiba.
Tiklidz briesmas bija garam, abi apstajas, un prata viniem iesavas viena un ta pati doma, kurai gan vairs nebija nekada sakara ar vinu drosibu. Veselu stundu — vel ilgi pec garainu izklisanas — vini gaidija un veroja, ceredami kaut uz mirkli ieraudzit skolotajus, kuri drosi vien tapat ka gustekni bija padziti no sava patveruma. Tomer visu so laiku vini nemanija ne mazako kustibu un, kad gaiss bija jau pilnigi tirs, redzeja akmens kupolu skietami gluzi tadu pasu, un nebija ne zimes, ka ta tuvuma kads butu kustejies. Abi devas atpakal un apgaja apkart baseinam, pie kura kupols atradas, lai apskatitu to no visam pusem, jo tagad butu ista reize atklat ieeju, ja ta vispar kadreiz ir redzama.
Abi bija mazliet parsteigti, kad, pec parasta starplaika atgriezusies, konstateja, ka saruna turpinas, it ka nekas nebutu noticis. Krugers velejas, kaut drikstetu pajautat, ka skolotaji paglabusies, tomer nespeja sanemties, lai to izdaritu.
Sai laika vins skolotajiem bija jau pavestijis krietni daudz par Zemes iedzivotajiem, un Dars bija pastastijis par savejiem. Krugera valodas zinasanas bija uzlabojusas nesalidzinami straujak neka tada pasa laika spridi, esot kopa tikai ar Daru.
Tagad Dars jau bija atklajis, ka kludijies, uzskatidams Krugeru par vulkanu apkaimes iemitnieku, kaut ari vina prieksstati par astronomiju bija visai miglaini. Tomer jauneklis vel aizvien nebija parliecinats, ka Dars un
