— Ja, bet tur tacu nevar glabat gramatas!
— Es par to neesmu tik parliecinats ka tu. Katra zina, ja, ka tu iesaki, mes viniem uzbruktu, viniem pietiktu gan laika, gan, iespejams, ari velesanas tas noslept citur.
— Bet vai mes nevaram piespiest vinus mums pateikt, kur? — jautaja Krugers. — Ja mes to vietu ienemtu, mes varetu kauleties ar viniem — vinu dzivibas pret musu ipasumu.
Kadu bridi skolotajs ciesi skatijas uz jaunekli ar abam acim reize.
— Man liekas, ka vinu nogalinasanai es nevaru piekrist, — vins beidzot sacija.
Krugeram sametas mazliet neerti no skolotaja ciesa skatiena.
— Nu, bet viniem jau nebutu jazina, ka isteniba netaisamies vinus nogalinat, — Nilss diezgan neparliecinosi nomurminaja.
— Bet, ja nu sie prieksmeti vel ir pie skolotajiem, kada jega draudet ciemata iedzivotajiem?
— Vai tad mes nesagustisim ari skolotajus?
— Saubos.
Krugeram nemanits paslideja garam sis atbildes strupais tonis.
— Pat ja mes nesagustitu skolotajus, vai tad vinu audzekni viniem nerupetu tik daudz, lai to glabsanai vini atdotu musu ipasumu?
— Varbut. — Skolotajs bridi kluseja. — Pilnigi iespejams, ka… ta ari notiktu… Dazas no tavam idejam man nepavisam nepatik, tomer jaatzist — tajas ir kads vertigs kodols. Mums nemaz nebutu jadraud, ka kadu nogalinasim; pietiktu tikai aizvest cieminiekus vai, pareizak, piedraudet, ka to darisim. Man tas jaapspriez ar citiem skolotajiem. Ja velies, paliec un apskati biblioteku, bet man skiet, tu gribesi but jau atpakal prieksposteni, kad lemums tiks pienemts.
Krugers jau bija redzejis visu, ko gribeja, — gan gramatu novietosanu, gan pasus bibliotekarus, kuri pec auguma vairak lidzinajas Daram neka skolotajiem, — tapec izteica velesanos atgriezties virszeme. Dars Langs Ans devas vinam lidzi, un abi saka garo gajienu uz augsu pa tuneli. Ar to pietika, lai Krugeram nesaltu, kaut gan temperatura bija tikai kadi cetrdesmit pieci gradi pec Farenheita. Pa celam vins pratoja, kapec gan vajadzigs sads patverums — virs galvas atradas pusjudze klints un vairak neka tris judzes ledus, ka bija teikusi skolotaji. Vel parsteidzosak bija, ka visu to uzbuvejusas butnes, kuru riciba, ka skiet, ir tikai visvienkarsakie darbariki. Tomer nebija saubu, ka, pirmo reizi ierodoties seit, tam ir bijusi piemeroti darbariki; tagad Krugers bija parliecinats, ka katastrofai, kuras rezultata Dara rase strandejusi uz Abiormenas, vajadzetu but notikusai pirms vairakam paaudzem. Kaut vai tapec vien, ka uz planetas acimredzot bija vairak iedzivotaju, neka spetu uznemt viens pats kosmosa kugis.
Skolotaji krietni ilgi apsprieda Krugera priekslikumus, un jauneklis so laiku veltija gan pazemes, gan virszemes apskatei.
Ara temperatura bija ap nulli, ka jau sagaidams vieta, kur tik daudz ledus. Krugers nevareja palikt lauka ilgi, jo sava laika bija izvelejies kombinezonu ta, lai taja butu pec iespejas vesi. Par laimi, sintetiskais materials, no kura apgerbs bija pagatavots, nelaida cauri veju, un, ciesi savilcis to ap plaukstu locitavam, potitem un kaklu, jauneklis bija mazliet pasargats no aukstuma. Dars Langs Ans, kas pavadija vinu gandriz visos gajienos pa virszemi, likas tikpat nejutigs pret aukstumu ka agrak pret karstumu.
Reiz Krugers palika ara visai ilgi, bet tas nenotika gluzi no laba prata. Vins bija izgajis viens un, atgriezies pec pusstundas ilga klejojuma, nobridies pa sniega kupenam un bistamiem ledus vizniem, atrada durvis aizslegtas. Aizejot vins nebija parbaudijis, kada tipa atslega tam pierikota, un jadoma, ka ta bija patentatslega. Lai cik ilgi un stipri Nilss ari dauzijas pie durvim, neviens tam nepieversa uzmanibu, jo durvis atradas vismaz ceturtdaljudzi no sa limena galvenas ejas, un beidzot Krugeram vajadzeja doties apkart kalnam uz planieru palaisanas platformu. To vins sasniedza pusdzivs un pec sa notikuma vienmer loti uzmanijas ar durvim.
Sad tad vinam misejas pat ieksa. Reiz vins gandriz nosmaka partikas noliktavas apcirkni, kuru apskatija; citreiz par mata tiesu paglabas no iekrisanas kada luka, kas, ka velak noskaidrojas, bija slipa atkritumu tekne. Pec tam vins uzzinaja, ka ta beidzas saura aiza, kas bija pilna ar izkususa sniega udeni, kurs parasti aiznes projam atkritumus. Vins vairs nekur negaja viens. Nilss neapsaubami jutas atvieglots, kad apspriede beidzas un uzbrukuma plans bija pienemts.
Nilsam tas skita samera atjautigs. Vinam ar Daru planieri bija jaatgriezas uz pilsetu un vispirms jarinko virs ciemata, lidz rodas parlieciba, ka vini ieraudziti. Pa to laiku lielai strelnieku vienibai janolaizas otra puse pilsetai, pietiekami talu, lai paliktu nemanita, un jaieiet pilseta. Abam grupam jasastopas Dara izveleta vieta, kuru vins atzimeja pec savas fotografiskas atminas uzskicetaja karte.
Domajams, ka ciemata iedzivotaji atkal sutis savus karotajus sagustit iebrucejus. Dars un Krugers so grupu aizvilinas uz laukumu, kur apkartejas ekas bus paslepusies strelnieki no ledus cepures. Iespedams, ka abus pievilinatajus sanems gusta vai pat uz vietas nogalinas, bet, ta ka Dars nelikas par to ne zinis, Krugers uzskatija par labaku neizradit savas jutas.
soreiz Nilss parbaudija, vai lielaja planieri iekrauj ari partiku un udeni, kaut gan Dars domaja, ka sadam celojumam tas neesot nepieciesams.
Protams, atgriesanas tropos Krugeru iepriecinaja tikai uz isu bridi. Pabijis neilgu laiku mitraja un karstaja gaisa sev nepiemerotaja okeana puse, vins atskarta, ka ar skumjam atceras vejus uz ledus cepures, gluzi cilveciski aizmirsdams, ka reiz sie pasi veji vinu gandriz vai noveda nave. Gruti iedomaties, ka isti butu reagejis Dars Langs Ans, ja butu zinajis drauga domas. Ta ka Krugers tas rupigi slepa, pilots vareja visu uzmanibu pieverst saviem pienakumiem.
Vulkanu konusi tika atrasti bez grutibam. Vairums planieru bija jau nolaidusies liedaga paris judzu no kalniem; tapat ka pagajusaja reize, vieglakie planieri bija lidojusi atrak. Dars un Krugers redzeja, ka to apkalpes leja pulcejas gajienam uz pilsetu, un nolema palikt gaisa vel mazliet ilgak, lai butu pilnigi parliecinati, ka strelniekiem pietiks laika ienemt pozicijas.
Aizlidojusi gar krastu garam vulkaniem, vini rinkoja gaisa, puloties saskatit savu sagustitaju ciematu.
Izradijas, ka koki itin labi noslepj budas, toties geizeru rajons bija diezgan viegli atrodams. No tiem plustosais karstums radija lielisku augsupnesosu gaisa stravu, kura Dars rinkoja vairakas minutes, un abi siki izpetija rajonu, tomer nemanija taja nekadas dzivibas zimes. Beidzot Dars aizvadija planieri atpakal pie vulkaniem un nosedinaja liedaga tik tuvu pie pilsetas, cik vien vareja.
Pilseta vini iegaja kajam, skaidri apzinadamies, ka atstaj liedaga smiltis labi saskatamas pedas, tomer neuztraukdamies par to. Vismaz Dars Langs Ans neraizejas; Krugers saka pratot, vai vini sai pasakuma neklust par daudz pardrosi. Vins to pateica draugam, kuru sada doma pilnigi parsteidza.
— Manuprat, mums nav daudz jabazijas, — Dars beidzot atbildeja. — Vini redzes, ka esam nolaidusies liedaga; mes, protams, nevarejam nosedinat planieri dzungjos, un pa smiltim citadi nemaz nav iespejams parvietoties, ka tikai atstajot pedas. Pilseta mes nekritisim acis.
— Labi, labi, ta jau laikam ir.
Krugeram saka rasties aizdomas, ka Dara Lang Ana ciltsbraliem ir visai nieciga pieredze militaros pasakumos. Tomer, ja viniem uzsmaidis laime, lamatas ievilinamie cieminieki varbut izradisies tikpat vientiesigi; paslaik cits nekas vairs nebija darams.
Pilseta bija tikpat klusa ka pagajuso reizi. Ielu seguma iedobes pec nesenas lietus gazes bija sakrajusas pelkes. Lagiem no tam nevareja izvairities — bija vien jabrien pari, un tad vinu pedas iezimeja celu uz laukumu, kura strelniekiem vajadzeja vinus sagaidit. Krugeru mazliet uztrauca jautajums, cik ilgi mitruma piesatinatais gaiss laus saglabaties pedu nospiedumiem, bet skita, ka Daram tas pat prata neienaca.
Par spiti ilgajam gaisa pavaditajam laikam, norunato vietu vini sasniedza pirmie. Kad beidzot ieradas strelnieki, tiem vel bija jatere laiks, novietojoties slepnos. Kad ari tas bija veikts, Daram un Krugeram neatlika nekas cits ka velreiz izpetit ekas.
— Nespeju iedomaties, ka mes varetu atrast vel ko seviski interesantu, — jauneklis piezimeja. — Mes esam jau bijusi gandriz visas tuvejas celtnes. Mums vajadzeja izveleties citu, mazak rupigi izpetitu rajonu.
— Tad es nevaretu but dross, ka majas noder par slepni, — Dars noradija. — Tu zini, ka es varu vadities tikai pec atminas.
— Liekas gan, ka ta ir. Nu, ieiesim seit un paskatisimies, kas te redzams!
Krugers pirmais iegaja tuvakaja celtne, un vini rikojas tapat ka agrak. Ka jau abi bija paredzejusi, ekas virszemes dala neka jauna nebija, bet, jau iedomajoties vien par pazemi, vini juta gluzi saprotamu nepatiku.
Aizriteja stundas. Biezi jo biezi Dars Langs Ans iegriezas eka, kura bija paslepies strelnieku vadonis, lai parrunatu notikumu gaitu, kaut gan, ta ka nekas nenotika, laga nebija ari neka apspriezama. Krugers beidzot
