— Un tagad? — viens no cilvekiem jautaja Skolotajam.
— Sutiet savu aparatu leja pa slipni!
Operators izpildija vina prasibu; maza kaste u savam kapurkedem aizrapoja lejup pa slideno tuneli. Dzilak kluva tumsaks, un, lai varetu redzet, tika ieslegts robota starmetis.
— Uz prieksu pa gaiteni! Nenogriezties citos gaitenos!
Aparats devas uz prieksu. Eja bija gara un acimredzot iesniedzas dzili kalna; pec laba laika celu aizsprostoja diezgan pamatigas durvis.
— Pagaidiet!
Operatori paklausija, pec briza durvis atveras.
— Atr…!
Robots ieripoja pa durvim, un tas aiz vina aizveras.
— Taisni uz prieksu! Vairak nozarojumu nav. Es iesu preti, lai sastaptu jusu aparatu, bet lenam, jo man janes lidzi radioaparats. Es vel esmu netalu no ciemata.
— Tev nav japulas iet pretim robotam, ja tikai tu negribi no mums slept kadu jusu stacijas dalu, — teica viens no biologiem. — Aparats var veikt so celu, nevienu neapgrutinot.
— Loti labi. Es gaidisu seit, tad ari mani biedri vares sarunaties ar jums.
Laikam viens pats gars tunelis savienoja gaitenus zem generatora ekas ar rajonu zem ciemata pie geizeriem. Pagaja ilgs laiks, parvarot so attalumu, bet beigu beigas robots sasniedza vietu, kura gaitenis peksni izpletas apmeram astonas pedas augsta plasa telpa, no kuras atzarojas vairaki citi tuneli. Runatajs, kas bija pietiekami labi iemacijies abiormeniesu valodu, lai varetu justies gandriz pilnigi neatkarigs no Krugera un Dara, pazinoja Skolotajam robota atrasanas vietu un ludza talakus noradijumus.
— Aparats ir jau pavisam tuvu, bus vieglak, ja pats radisu ce]u. Pagaidi, pec briza es busu klat!
Cilveki pie televizora nenolaida acu no ekrana.
Pec dazam sekundem viena no tunelu mutem pazibeja kaut kas kustigs, un tudal visu acis pieversas attelam uz ekrana. Vinu uzmaniba nemazinajas ari tad, kad jaunatnacejs tuvojas robotam.
Neviens nebija seviski parsteigts. Visiem, iznemot Daru, bija lielaka vai mazaka darba pieredze uz Zemes kosmiskajiem petniecibas kugiem, un vini bija redzejusi visdazadaka izskata butnes, kuras, ka izradijas, bija gan sapratigas, gan civilizetas.
si butne nelidzinajas nevienam radijumam, ko sava muza bija redzejis abiormenietis. Melones veida kermenis balstijas uz sesam ekstremitatem,kas pie kermena bija resnas un gandriz sapluda kopa, bet, uz leju kludamas arvien smailakas, pie gridas bija tievas ka adatas. Cilvekiem radijums atgadinaja neparasti resnu juras zvaigzni, kas staiga ar saviem stariem, nevis izpletusies gul. Robota spuldzes gaisma kermena augseja tresdala cilveku acis likas tumsi sarkana, un tadas pasas krasas svitras stiepas lejup lidz katras ekstremitates galam; parejais kermenis bija melns. Radijumam neredzeja ne acu, ne ausu, nedz citu tamlidzigu manas organu, iznemot plankumu pasa augsa, kas tikpat labi varetu but gan ciesi aizverta mute, gan ari tikai krasu rotala. Televizijas attels Daram nelava novertet radijuma apmerus; robota operators, noteikdams ta attalumu no kameras ar vienkarsu fokusesanu, verteja, ka butne esot apmeram Dara auguma un drosi vien sverot astondesmit vai devindesmit marcinu.
— Es pienemu, ka varat mani redzet.
Daram radas parlieciba, ka saklausijis ironiju radijuma vardos. Tas neapsaubami bija Skolotajs, jo tagad robota transleta balss bija ta pati agrak dzirdeta.
— Ja aparats pec jusu rikojuma sekos man, mes varesim iekartoties ertak, un tad noskaidrosim, ko jus gribat uzzinat.
Radijums neapgriezdamies saka iet atpakal, un robots vinam sekoja. iss gaitenis aizveda apmeram piecas pedas augsta telpa, kas loti lidzinajas Dara un Krugera pilseta redzetajam. Dars visu dedzigi veroja, ceredams uzzinat, ka lieto dazadas miklainas ierices.
Dazu uzdevums kluva saprotams tulit. Uz trim kupolveida prieksmetiem novietojas tadi pasi radijumi ka robota gids; kermeni atradas kupola virsotne, un visas sesas ekstremitates bija izstieptas pa sanu gropem. Gids pats devas uz telpas galu un, izpletis ekstremitates uz visam pusem, uzmetas uz vienas no «mazgajamam blodam». Nekas so radijumu uzvediba neliecinaja, ka vini apskatitu robotu, bet nebija ari gandriz nekadu saubu, ka tiesi to vini dara.
Gids no sava «trona» saka sarunu.
— Te nu mes esam. Varbut jus varat sniegt mums skaidraku prieksstatu par to, ko isti gribat uzzinat, mus apskatot, un kapec sis zinasanas spes padarit musu viedokli jums pienemamaku?
— Mes ceram uzzinat, ka jus dzivojat, ko edat, kadas varetu but gan jusu fiziskas, gan garigas spejas un to robezas, ka ari pec iespejas vairak par jusu attiecibam ar «aukstajiem», kas ir gan jusu pecteci, gan prieksteci. Kad mums tas bus skaidrs, varbut mes labak sapratisim, kapec jums ir iebildumi pret tehnisko zinasanu izplatisanos jusu pasaule. Man jaatzistas, ka paslaik jusu nostaja atgadina dazus vesturiskus nogrupejumus musu pasu pasaule, un katru reizi pagatne, kad sadiem cilvekiem izdevas ierobezot vai kontrolet zinasanu izplatisanos, sekas bija arkartigi bedigas. Mes labprat noskaidrotu, vai Abiormenas iedzivotaji tik loti atskiras no mums, ka sads iznakums nedraud.
— Ka uz jauno informaciju reageja tie, kas noveroja jusu darbu?
— Gandriz visi bez iznemuma bija ieintereseti. Un viens no viniem ir iemacijies krietni daudz un parliecinajis mus, ka jusu planetas iedzivotaji ir vismaz tikpat sapratigi ka zemiesi.
— Man skiet, tu doma Daru Langu Anu. Vins drosi vien plano paplasinat savu skolotaju patverumu vai konstruet jusejam lidzigus lidaparatus?
— Par to vins nav ieminejies, bet tu jau vari pajautat vinam pasam. Vins ir pie mums.
No sada sarunas paversiena Dars satrukas, tomer nevilcinadamies teica:
— Protams, ka man pat prata nenak kaut ko tadu darit. Katra zina es neesmu iemacijies tik daudz, lai spetu izdarit vienu vai otru.
Ir vel kaut kas, ko, ka ceru, tu neesi iemacijies, bet ko man iemacija tavs draugs Krugers. Tomer tani, ko tu pats esi iemacijies, driz bus maz nozimes.
To es zinu.
Dars apklusa, un sarunas temats atkal mainijas.
— Man liekas, so savu aparatu jus kontrolejat ar kadu savdabigu radioiekartu, — piezimeja viens uz kupolveida «kresla» gulosais radijums.
Biologs apstiprinaja, ka ta tiesam ir.
— Kadus viLnus jus lietojat, ka tie izspiezas cauri tik biezam klintim? Musu sarunam lietotajam aparatam raidosa antena atrodas virszeme.
— To es nevaru sikak pastastit, — atbildeja biologs, — jo tas neietilpst mana zinatnes nozare. Robotam ir antena, tacu ta nav seviski ieverojama; ja rupigak apskatisi robota korpusu, tu atradisi vairakkartigu stieplu vijumu augsdala tiesi zem tornisa, uz kura uzmonteta acs.
Jautatajs piecelas no sedekla un, lietojot visas sesas ekstremitates, devas pie robota. Dars ieveroja, ka vins nekustas tik neveikli un ar tadam grutibam ka biezi vien, it seviski muza pedejos gados, vina skolotaji. Piegajis pie robota, radijums nostajas uz cetram ekstremitatem un parejas divas izmantoja, lai aptaustitu ta virsmu. Sai procesa katras ekstremitates gala kluva redzams kuskitis stigu, kuras vins acimredzot lietoja apmeram tapat ka cilveks pirkstus.
— Es sataustiju stieplu vijumu, — vins pec mirkla teica, — kaut gan tas ir parak smalks — vismaz atseviskas stieples —, lai es varetu to saskatit.
— Baidos, ka tadam nolukam gaisma nekrit visai labi, — biologs atbildeja. — Mes to orientejam ta, lai mums pasiem butu erti redzet.
— Ko? Vai tu saki, ka uz sa aparata ari ir gaismas avots? Kad tu saki runat par gaismu, man skita, tu doma musejo. Ja tu aizvaditu robotu gaisma, varbut es to redzetu mazliet labak, tomer saubos; ka jau teicu, stieples ir loti smalkas.
Visi biologi uzreiz galvenajos vilcienos nojauta, kas par vainu; runatajs rezigneti piebilda:
— Ja, robotam ir gaismas avots — mazs cilindrs pasa augsa; varbut tu vari to sataustit, ja ari neredzi. Kur ir ta gaisma, par kuru tu runa?
— Tur.
No gridas pacelas vel viena ekstremitate un pamaja. Dars Langs Ans, paskatijies noraditaja virziena,
